Mūsu cilvēki

Ervīns Grāvītis

Saulkrastu novada domes priekšsēdētājs. Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK valdes loceklis.

Roberta Zīles blogs

Dzintara Rasnača mājaslapa

Romāna Naudiņa mājaslapa

Latvijas Okupācijas muzejs

Gunārs Silakaktiņš: Vai atkal vietējais „līgums par bāzēm” (1939.-2010.)?

15.04.2011 11:17

Olga Korsakēviča

Autors: Gunārs Silakaktiņš, kultūrvēsturiskā mantojuma eksperts Liepājā.

Ar Liepājas pilsētas domes 2010. gada 2. septembra lēmumu Nr. 373 nekustamais īpašums Sporta ielā 16 un Saules ielā 15a tika nodots atsavināšanai, t.i. pārdošanai. Par Krievijas Federācijas interesi Liepājā iegādāties īpašumu, kur ievietot savu ģenerālkonsulātu, bija dzirdēts arī iepriekš, jo līdzšinējā konsulāta ēka Liepu ielā 27 un zeme tiek nomāta no Maskavā dzīvojošās Epšteinu-Ratgauzu ģimenes.

Sporta iela 16 daudzus gadus, neskatoties uz karogu maiņu, liepājniekiem ir asociējusies ar dziļi emocionālu notikumu – bērniņa piedzimšanu. Izlasot „Kurzemes Vārdā” (01.10.2010.) par deputāta Ivara Kesenfelda (TB/LNNK) iebildumiem pārdot šo īpašumu, varu tikai pievienoties pēdējam, apstiprinot, ka Liepājai tas iegūts kā dāvinājums.

Pirms I pasaules kara šo īpašumu pilsētai uzdāvināja Olga Afanasija meita Korsakēviča, krievu dienas avīzes „Ļibavskij Vestņik”/Liepājas Vēstnesis/ šefredaktore un izdevniecības īpašniece. Dāvinājuma līgumā bija noteikts, ka ēka un zeme pilsētai tiek dāvināta kā „dzemdību nams mazturīgām dzemdētājām”. Jāsaka, ka šis Korsakēviču ģimenes labdarības žests Liepājai nebija vienīgais – 1898. gadā tika atvērta bērnu labdarības iestāde „Jasļi” Jaunajā ielā, ko uzturēja par rakstnieces un žurnālistes un viņas vīra, pulkveža Nikolaja Korsakēviča līdzekļiem. Pateicībā pilsētas dome 1909. gadā nolēma Kaņepju ielu pārdēvēt par Korsakēviču ielu /tagad Sporta iela/.

Olga nomira 1936. gadā Ļeņingradā. Mazā nekrologā „Kurzemes Vārda” publikācijā bija teikts: „Mums ziņo no Pēterburgas, tagad Ļeņingrada, ka dziļā nabadzībā un vientulībā mirusi pirms kara Liepājā pazīstama labdare O. Korsakēvič.”

Taču viņas dāvinājums kā pilsētas īpašums turpināja pildīt savas funkcijas, 1930. gadā nomainot pašvaldību pret jaunu īpašnieku - „Latvijas Sarkano Krustu”.

Ar cēlu labdarības mērķi radītā, Jūrmalas parkā iederīgā ēka un tās mūžs mani izbrīna par vairākām lietām. Tas pirmais būtu kā piemērs nesavtībai un patiesai labdarībai. Otrs jautājums būtu par to, vai atjaunotais „Sarkanais Krusts” bija tik nevarīgs un netālredzīgs, ka deviņdesmitajos gados, atgūstot īpašumu, to tūdaļ samainīja ar pilsētas īpašumu, lai tagad telpas nomātu no pašvaldības?

Bet galvenais jautājums – vai tagadējās domes lēmums par dāvinājuma pārdošanu ir novērtējams tikai kā izdevīgs komerciāls darījums? Vai it kā rūpes par skaisto ēku ir patiesas, kādreiz dāvināto un saņemto piedāvājot to kā īpašumu pārdot kaimiņvalstij?

Tagad gan jāpiebilst, ka šķietami izdevīgais darījums tiek atlikts, jo Krievijas ģenerālkonsulāts Liepājā ir atteicies no piedalīšanās izsolē un diplomātiskā dienesta vadītājs esot izteicies, ka tas ir bijis „tikai joks”.

Iet atpakaļ