Mūsu cilvēki

Dzintars Rasnačs

Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK Valdes loceklis, 11. Saeimas deputāts, Saeimas sekretārs.

Roberta Zīles blogs

Dzintara Rasnača mājaslapa

Romāna Naudiņa mājaslapa

Latvijas Okupācijas muzejs

Roberts Zīle: Mēs neesam uz vientuļas salas

17.02.2012 13:35

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts (ECR - TB/LNNK).

Es domāju, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju savu iekšējo izvēli par to, vai latviešu valodai ir jābūt vienīgajai valsts valodai Latvijā jau sen ir izdarījuši. No šī viedokļa aģitēt par vai pret droši vien ir bezjēdzīgi. Ir apsveicami arī pēdējā laikā vērojamie aicinājumi no sabiedrības garīgo līderu puses meklēt kopsaucējus starp dažādu tautību Latvijas ļaudīm, kopīgi vēršoties pret jebkādām naida, agresijas un sabiedrības šķelšanas izpausmēm. To atspoguļo pie Valsts prezidenta parakstītais t.s. "Labas gribas manifests".

Taču ir daži viedokļi, kuri īsi pirms gaidāmā referenduma man rada bažas, un liek rakstīt šo repliku. Aktīvistu grupas ar Viesturu Dūli priekšgalā aicinājums doties uz referendumu tikai tāpēc, lai, sabojājot biļetenus, izmestu vējā savas balsis, man nešķiet nedz saprātīgs, nedz efektīvs, lai panāktu mieru un saskaņu sabiedrībā. Kādēļ daļā Latvijas pilsoņu ir iesakņojusies ideja, ka nepiedalīšanās referendumā vai piedalīšanās galēji obstruktīvā manierē ir solis uz izlīgumu un mieru? Es domāju, ka šī ideja slēpjas būtiskā patiesās situācijas neizpratnē. Idejas autori ir pieņēmuši vai iztēlojušies, ka Latvija ir vientuļa sala, kurā nejaušas sakritības dēļ ir nonākuši divu atšķirīgu tautību pārstāvji. Gluži loģiski, lai uz šīs salas izdzīvotu, viņiem ir visiem spēkiem jāmeklē veids, kā savstarpēji saprasties un integrēties. Vienai pusei šajā situācijā ir jāsper pirmais solis - un kāpēc gan lai tie nebūtu latvieši, kuru tīri skaitliski tomēr ir vairāk. Cēls žests!

Taču šī tīri mehāniskā situācijas modelēšana nebalstās uz reālo apstākļu izvērtējuma - kā Latvijas valsts ir tapusi, kāda bijusi tās vēsture, kādā ārpolitiskajā kontekstā mēs dzīvojam, kādas ir latviešu nācijas nākotnes izredzes, un kādas ir mūsu kaimiņvalstu intereses. Un, pirmkārt, ir jāvaicā - kāda ir mūsu lielās kaimiņvalsts Krievijas vīzija un intereses? Visticamāk, ka tad, ja Krievijas valsts jau kopš neatkarības atjaunošanas nebūtu apšaubījusi Latvijas okupāciju un mūsu valsts tiesisko pēctecību, nekādu integrācijas grūtību Latvijas krieviem nebūtu. Jo nebūtu milzīgā propagandas aparāta, kas viņu pašu dzimtajā valodā dienu no dienas dimdina saukļus par tautiešu apspiešanu tuvējās ārzemēs, vēstures pārrakstīšanu un rusofobiju. Bez aktīvas Krievijas piepūles vecā padomju narratīva uzturēšanā šis stāsts agri vai vēlu zaudētu savas saknes un izsīktu.

Taču Krievijā valdošais režīms dara visu, lai šo stāstu uzturētu, tāpat kā uzturētu "padomju cilvēku" jeb "homo sovieticus", kura mājas bija visa plašā PSRS, saziņas valoda - krievu, bet rīcības motivācija - bailes un ideoloģiskās klišejas. Un šīs aktivitātes notiek ne tikai Latvijā. Vēl pērnā gada novembrī Krievijas vicepremjers Dmitrijs Rogozins aicināja Eiropas Savienībā dzīvojošos "krievvalodīgos" parakstīt petīciju Eiropas Komisijai par krievu valodas kā ES oficiālās valodas ieviešanu, balstoties uz faktu, ka ES Austrumu pierobežas valstīs dzīvo vairāki miljoni "krievvalodīgo". Šo kampaņu Eiropas Parlamentā atbalso Tatjana Ždanoka.

Saprotams arī, kādēļ šīs aktivitātes ir uzņēmušās vēl nebijušu spēku tieši tagad. Putina režīms ir acīmredzami sācis plaisāt, plašu Krievijas iedzīvotāju neapmierinātība ar "vadāmo demokrātiju" sāk plaši izpausties medijos un ielās. Vienlaikus Eiropa ir ekonomiskās krīzes un lielo dalībvalstu interešu cīņu novājināta, ASV aizņemta ar karstiem iekšpolitiskiem strīdiem, bet nebeidzamie "arābu pavasara" notikumi paņem lielu daļu pasaules mediju uzmanības.

Un Putina režīma atbilde ir Krievijai tradicionāla - mēģinājums ar pilnu sparu atjaunot impēriskās ambīcijas, izvirzot "Eirāzijas savienības" kā jauna ģeopolitiska spēka un jaunas vienotas ekonomiskās telpas koncepciju. Latvijā un Eiropā mēs to jūtam ne tikai referenduma plāksnē - līdzīgas cīņas notiek transporta, enerģētikas un citās jomās. Tikai netiešāk un tāpēc it kā nemanāmāk - piemēram, dažādos veidos mēģinot nepieļaut Baltijas valstu transporta un enerģētikas tīklu savienošanu ar ES.

Taču, lai kas arī nenotiktu Krievijā, referenduma rezultāts, pirmkārt, ir svarīgs mums pašiem. Un es ticu, ka referendums un to pavadošā diskusija izkristalizēs, kas ir būtisks latviešiem un visiem pārējiem Latvijas valstij lojālajiem ļaudīm, un kas nav svarīgs vai ir tikai putu burbuļi. Es ticu, ka reiz beigsies gaušanās par to, ka latvieši nespēj pārvaldīt savu valsti. Es ticu, ka pat tie, kas aizies nobalsot par krievu valodu kā otru valsts valodu, tuvākā vai tālākā nākotnē tomēr nonāks pie secinājuma, kāpēc Kremlim ir izdevīgi uzturēt "padomju cilvēka" konceptu, kāpēc krievus, baltkrievus, ukraiņus vai ebrejus tik bieži dēvē par "krievvalodīgajiem", nevis savu tautību pārstāvjiem. Agri vai vēlu arī viņi nonāks pie izpratnes, vai tiešām sapnis par atjaunoto Krievijas lielvalsti bijušās PSRS robežās ar savu visai īpatnējo "demokrātijas" modeli ir viņiem izdevīgāks nekā dzīve Eiropas Savienībā, kurā kultūru daudzveidība tiek uztverta kā neatņemama bagātība.

Un, otrkārt, referenduma rezultāts ir svarīgs arī mūsu partneriem un draugiem Rietumos. Ļoti daudzi kolēģi Eiropas Parlamentā man un vēl pieciem Latvijas deputātiem ir novēlējuši, lai šis rezultāts būtu atbilstošs mūsu nācijas un valsts interesēm. Un ir skaidrs, ka tikai tad, ja referenduma rezultāts - nē! otrai valsts valodai Latvijā - būs skaidrs, pārliecinošs un gūts pozitīvā gaisotnē - mēs iegūsim papildus argumentus mūsu ideālam par Latviju, kādu mēs to vēlamies redzēt.

Tādēļ es gribētu aicināt būt mierīgiem, iecietīgiem, bet vienlaikus stingriem un noteiktiem, un doties uz referendumu balsot PRET krievu valodu kā otru valsts valodu.

Iet atpakaļ