Eiropas parlamenta deputāta un TB/LNNK valdes priekšsēdētāja Roberta Zīles runa "Visu Latvijai!" un TB/LNNK apvienošanās kongresā Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē 23.07.2011.

Labdien cienījamās dāmas un godātie kungi, visi kongresa delegāti un viesi,

uzsākot mūsu kongresu, es gribētu izteikt klusuma brīdi Norvēģijas tautai par notikumiem, kuri vienā no vislabklājīgākajām un demokrātiskākajām pasaules valstīm nebija iedomājami vēl pat līdz vakardienai, ar upuru skaitu, kas ir lielākais kopš Otrā Pasaules kara. Lūdzu pieminēsim kritušos Norvēģijā.

Paldies.

Šodien mēs speram atbildīgas politikas soli, kas parāda mūsu politiskās domas briedumu. Pie tā mēs nonācām ātrāk, nekā mēs to būtu izdarījuši bez Saeimas ārkārtas vēlēšanu aktualitātes. Mēs apzinājāmies nepieciešamību rīkoties strauji un atbilstoši politiskajai loģikai. Ja nebūtu šo ārkārtas notikumu, pie vienas partijas izveidošanas, protams, mēs būtu nonākuši tā vai tā.

Šodien ir arī referenduma diena, kad tauta balso par 10.Saeimas atlaišanu. Nezināmas ir tikai divas lietas - cik daudz cilvēku atnāks nobalsot un ar kādu pārsvaru vinnēs tie, kuri grib jaunas vēlēšanas.

Jebkurš cits rezultāts nav ne iespējams, ne arī būtu taisnīgs. Kāpēc? Tāpēc ka krīzes laikā Valda Zatlera pamatojums referendumam skāra praktiski visas sabiedrības neapmierinātību, un nedot sabiedrībai iespēju lemt par jaunām cerībām un jaunām iespējām attiecībā uz jaunu Saeimu un valdību būtu netaisnīgi.

Kas tad ir tas, kas sabiedrībai bija nepieņemams bez šiem visiem zināmajiem trīs oligarhiem?

1. Ja mēs paraugāmies uz valdības partijām, tad tā ir nespēja lemt, kas bija raksturīga Vienotībai, un tas ir ideoloģijas trūkums, kas lielā mērā bija raksturīgs gan ZZS, gan Vienotībai. Ja ZZS ideoloģijas trūkumus ir bijis tradicionāli, tad Vienotībā tā ir nespēja vienoties par kopīgu politiku, ņemot vērā ļoti dažādos uzskatus šajā triju partiju apvienībā.
2. Vēl sabiedrībā neapmierinātību ir radījis sociālais netaisnīgums ienākumu sadalē, ko jau daudzus gadus, īpaši krīzes laikā, ir sajutusi jebkura Latvijas ģimene. Ja šo jautājumu izolē, tad mēs nekad nepanāksim saskaņu sabiedrībā un tautas attīstībā.

Mēs pašlaik esam vienīgā skaidras ideoloģijas partija Latvijas politiskajā skatuvē. Mēs esam nacionāli konservatīvas ideoloģijas partija. Mūsu konkurenti, latviešu elektorāta partijas, drūzmējās ap centru, un tieši no centra nedaudz pa labi, nevis pa kreisi, kur jau atrodas Saskaņas centrs. Un jebkurš vēlēšanu rezultāts, kas dos vairāk balsu šim "centram pa labi" īstenībā pavirzīs Latvijas nākošo valdību nedaudz pa kreisi. Tāpēc ka nebūs cita risinājuma, kā izveidot valdību, ja tajā nebūs Saskaņas centrs.

Es nebaidu ar situāciju, ka mums atkal nāk kāds apdraudējums, kā bieži vien mums ir pārmetuši par slaveniem teicieniem no sensenām kampaņām. Tomēr ja paanalizējam kopējo situāciju Latvijā un Eiropā, tad jāsecina, ka zināms apdraudējums pastāv. Par to liecina vairāki aspekti:

• dažādas izcelsmes naudas ieplūde no Krievijas un citām postpadomju valstīm nekustāmajā īpašumā, kas dažos tirgus segmentos sāk pūst jaunu burbuli;
• iztapīgā Šengenas valstu patstāvīgās uzturēšanas atļauju izsniegšana kā balva par to, ka trešo valstu pilsoņi nopērk mājokļus, kas īstenībā būtu vajadzīgi mūsu pašu cilvēkiem. Tai pat laikā mēs paši izbraucam uz Rietumvalstīm, lai samaksātu par pārmaksāto mājokli, kas pirkts pirms vairākiem gadiem;
• izteikti agresīvā propagandiskā cīņa pret Baltijas valstu centieniem atbrīvoties no Gazprom monopolstāvokļa;
• satiksmes maģistrāļu lobēšana Maskavas virzienā, ko pēc Kremļa apmeklējuma uzsākuši mūsu pašu bāleliņi;
• parakstu vākšana referendumam par krievu kā otru valsts valodu, kas agrāk nebija iedomājama;
• un ļoti zīmīgs ir nesenais ES valsts Austrijas tiesībsargu lēmums atbrīvot noziedznieku, kurš vadīja Viļņas asiņainos notikumus. Pie tam, vēl ciniskākā mērcē, kas nāk no Krievijas ārlietu dienestiem, tas tiek pasniegts, ka, lūk, tai laikā šie karavīri ir riskējuši ar savām dzīvībām, cīnīdamies pret nacionāliem ekstrēmistiem un teroristiem.

Bet ko mums darīt šai situācijā? Vai tāpēc dusmoties uz Eiropas Savienību un NATO un pateikt, ka esam vīlušies viņos? Nē, mums ir jācīnās par savām tiesībām tāpat kā lietuviešiem. Jebkura kritika un sabiedriskās domas maiņa par sliktu NATO un ES atver politisko telpu citas valsts centieniem, kas vienmēr uzskata, ka viņa vēlās mūs šeit atbrīvot.

Kāpēc es to visu saku?

Tāpēc, ka Nacionālajai apvienībai pēc šīm vēlēšanām ir PIENĀKUMS būt valdībā! Un tas ir pienākums ne tikai pašas apvienības priekšā, bet latviešu tautas priekšā. Jo tikai ar mums var izveidot valdību, kura neļaus šajā saimnieciskajā apmulsumā atdot ilgtermiņa saimnieciskās un politiskās sviras tiem politiskajiem spēkiem, kuri Latvijā vēlas redzēt to ietekmi, kas zaudēta divdesmit gadus atpakaļ.

Mums arī jāmācās atbildība, strādājot valdībā, kur katru dienu ir savi izaicinājumi, kur gadās kļūdas, bet godīga un reizē gudra rīcība ļauj panākt to, kas būs izšķirošs daudzus gadus uz priekšu. Un to nevar iemācīties uzreiz, bet tikai soli pa solim, strādājot valdībā un, jā, dažreiz arī kļūdoties.

TB/LNNK bieži kritizēta par savu darbību - un bez šaubām - bieži arī pamatoti. Taču ja mēs nebūtu gājuši valdībā praktiski visās Saeimās pēc neatkarības atgūšanas - vai šodienas pilsoņu kopums nebūtu tāds, kas būtu tuvu Nulles principam pilsonības likumdošanā; vai īpašumi tādā apmērā būtu tikuši atdoti to likumīgajiem īpašniekiem; vai latviešu valodas loma valstī nebūtu daudz sliktākā situācijā, nekā tā ir šodien? Un arī iestāšanos NATO un ES lielā mērā izšķīra gan TB/LNNK premjera, gan vairāku ministru gudrs un pārdomāts darbs un politiskā griba.

Tāpēc mums ir atbildīgi jārīkojas gan vēlēšanu kampaņā, gan pēc vēlēšanām, lai valdībā nebūtu tie, kas mēģina teikt: "nerunāsim dažus gadus par okupāciju vai valodas lietām - domāsim tikai par sociālām lietām". Kā nesen Saskaņas centra līderis radio teica, kāpēc divām pensionārēm būtu jābalso par divām dažādām partijām etniskā griezumā, ja abām problēmas ir vienas un tās pašas – dārgās zāles, komunālie maksājumi utt. Bet... šīm divām etniski balsojošām pensionārēm ir dažāda pieredze, dažāda vērtību skala un arī, nebaidos teikt, sapņi par šo zemi - Latviju. Ja latvietei dzīves laikā pašai bija jāpieredz izsūtījums, savu radinieku un draugu nonāvēšana, bezgala gari gadi ar nepatiesību, meliem un latviešu valodas un kultūras graušanu, Jāņu noliegšana un, visbeidzot, tomēr karoga, valsts un pilsonības atgūšana, tad arī grūtajā krīzes laikā viņai paliek sapnis par taisnīgu, jā, protams, arī labklājīgu Latviju, bet nepārprotami zemi, kur skanēs viņas mazbērnu čalas latviešu valodā, kur tauta svinēs savus svētkus un strādās darbu sevis pašas labā! Un šis sapnis par Latviju ir savādāks nekā otrajai pensionārei, kas katru vakaru TV ekrānā vairāk skatās uz to prezidentu, kas nemaz nav Latvijas prezidents.

Un tieši šīs latviešu pensionāres sapņa dēļ mums ir jāiet valdībā un jāmēģina tā stūrēt tajā virzienā, kā mēs visi domājam.

Kas ir tie būtiskie jautājumi, ko mēs paveiksim? Par to būs vairāk mūsu programmas prezentācijā. Tāpēc tikai daži punkti:

• pirmkārt, Valdis Zatlers, tiekoties ar mums pirms prezidenta vēlēšanām, apstiprināja, ka parakstās zem katra no mūsu programmas 10 principiem, ko Raivis Dzintars ir uzskaitījis savā 4.atmodas grāmatā. Tas liecina, ka mums var būt partneris valdībā šo principu īstenošanā, un mēs turēsim viņu pie vārda;
• mūsu valodas politika izglītības un nodarbinātības jomā katram ir redzama no padarītā - gan no parakstu vākšanas kampaņas, gan no likumdošanas iniciatīvām, kuras iesniedzām kā frakcija Saeimā;
• Eiropas kontekstā mēs turpināsim tiesiskuma prasības par komunistiskā režīma noziegumiem līdzvērtīgu nosodījumu, kā tas ir ar citiem totalitāriem noziegumiem. Nesenā Austrijas rīcība liecina, ka pirms vairākiem gadiem augsti paceltais Latvijas tieslietu ministra Gaida Bērziņa karogs Eiropas Padomē ir mazliet nolaidies. Un ir labi, ka ir stipri tieslietu ministri Lietuvā, Igaunijā, Ungārijā un Polijā, kas uztur šo principu un mums būs pienākums to turēt līdzi;
• un, visbeidzot, ekonomikā mēs būsim atbildīgi, mēs nesolīsim to, ko mēs nevaram izpildīt. Jo nevar visiem apsolīt kredītus, pilna apmēra pabalstus, lielas algas un mazus nodokļus. Mēs pietiekami labi redzam tos uzdevumus, kas Latvijai stāv priekšā – nodrošināt finanšu sistēmas stabilitāti; necelt kopējo nodokļu slogu, bet pakāpeniski labot netaisnīgo ienākuma sadali, samazinot ar darba samaksu saistītos nodokļus; izšķiroši veicināt mazā un vidējā uzņēmumu palikšanu nacionālo uzņēmēju rokās.

Tā kā darba pilnas rokas - dodamies darīt!

Lasīt vairāk par kongresu.