Raitis Ābelnieks: Par latviešu valodas statusu sendienās
23.02.2012 15:10
Raitis Ābelnieks, TB/LNNK valdes loceklis un Bauskas novada domes deputāts, vēsturnieks.
Raksts publicēts laikrakstā "Bauskas Dzīve" 20.02.2012.
Tagad, kad pierimušas pēdējo mēnešu laikā uzvirmojušās kaislības par Latvijas valsts valodas statusu, sniegšu lasītājiem nelielu ieskatu pagātnē.
Latviešu valoda izveidojās, saplūstot radniecīgajām latgaļu, zemgaļu, kuršu un sēļu valodām, un šis process ilga vairākus gadu simteņus. 16.gadsimtā parādījās pirmie iespieddarbi latviešu valodā, bet 17.gadsimtā zviedru pārvaldītajā Vidzemē tika izveidotas pirmās skolas latviešu bērniem. Tolaik gan Vidzemē, gan Kurzemē un Zemgalē valdošā bija vācu valoda, un tāds stāvoklis saglabājās līdz pat 19.gadsimta beigām. Augstākajās aprindās latviešu valodu uzskatīja par prastu zemnieku valodu un daudzi latvieši, kuri bija ieguvuši labāku izglītību, pārvācojās, lai „izsistos uz augšu”. Tolaik zemākajās pagastskolās latviešu bērni mācījās dzimtajā valodā, kā svešvalodu apgūstot vācu valodu. Labāku izglītību varēja iegūt draudzes skolās, kurās jau liela daļa nodarbību notika vāciski. Augstāks statuss bija apriņķa skolām, kur visas mācības notika vācu valodā, izņemot svešvalodas. Šāda apriņķa skola atradās arī Bauskā, ēkā, ko baušķenieki vairāk atpazīst kā Kristīgās pamatskolas ēku. Vēl augstāku izglītību vācu valodā varēja iegūt ģimnāzijās, no tām tuvākā atradās Jelgavā. Savukārt augstāko izglītību vācu valodā varēja iegūt Tērbatas (Tartu) universitātē.
19.gadsimta otrajā pusē visā Krievijas impērijā izvērsās rusifikācija. Latvijā to pirmā izjuta Latgale, kur 1865.gadā stājās spēkā aizliegums iespiest grāmatas ar latīņu burtiem. Iespiest drīkstēja, tikai izmantojot kirilicu (krievu alfabētu). Kurzemes un Vidzemes guberņās pārkrievošana sākās 1880.gados. Vispirms apriņķu skolas pārveidoja par pilsētas skolām pēc Krievijas parauga, un vācu valodu pamazām aizstāja ar krievu valodu. Arī pagastu un draudžu skolās ieviesa krievu valodu, bet no 1890.gada krievu valodā bija jāmāca visi mācību priekšmeti, izņemot ticības mācību, jau no pirmās klases. Daudzi skolotāji zaudēja darbu, jo krievu valodu neprata. Citi to prata visai vāji, un izglītības kvalitāte pazeminājās. Te jāpiebilst, ka Kurzemes un Vidzemes guberņās lasītprasmes un rakstītprasmes līmenis krietni pārsniedza līdzīgus rādītājus Iekškrievijas guberņās.
Rusifikācijas laikā skolēniem piespieda runāt krievu valodā ne tikai mācību stundās, bet arī starpbrīžos. Pārkāpējus sodīja, liekot uzkārt kaklā „kauna dēlīti” ar uzrakstu krievu valodā: „es runāju latviski”. Tas bija jānēsā tik ilgi, kamēr izdevās pieķert citu „noziedznieku”.
Rusifikācija nedaudz atslāba pēc 1905.gada revolūcijas. Savukārt Pirmā pasaules kara laikā, kad Bauskas apriņķis uz trim gadiem nonāca vācu okupācijā, skolās mācības notika vācu valodā.
Tikai pēc Latvijas valsts izveidošanas izveidojās izglītības sistēma, kurā izglītību latviešu valodā varēja iegūt no pamatskolas pirmās klases līdz pat universitātei. Ja senāk valsts un pašvaldību iestādēs lietoja vācu vai krievu valodu, tad neatkarīgajā Latvijā ierēdņiem bija jāprot latviešu valoda. Piemēram, Bauskas pilsētas valde 1920.gada 1.martā atlaida no darba ilggadīgo grāmatvedi Kunstleru, pēc tautības vācieti, kā „nepārvaldošu valsts valodu”.
Tomēr tolaik pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā aktīvi protestēja vācu un krievu minoritātes. Ja palasa 1920.gadu sākuma laikrakstus, tad saskatāma situācijas līdzība ar nesenāku pagātni un pat mūsdienām. Ieskatam nedaudz no Jāņa Akurātera raksta „Valsts valodas jautājums”, kurš publicēts 1922.gadā „Jaunākajās Ziņās”:
Arvien vēl šis jautājums stāv, kur bijis. Un, protams, diezgan nenormālā stāvoklī, pateicoties noteiktas un skaidras likumības un ieskatu trūkumam par šo lietu Latvijā. Par valsts valodas nicināšanu, neievērošanu, par publikas apvainošanu veikalos, iestādēs — ja šī publika neprot vāciski vai krieviski, tas lasāms ik dienas laikrakstu sūdzībās. Latvijas valsts ir bijusi iecietīga un atļāvusi runāt cittautiešiem valdības iestādēs viņu valodās — vāciski un krieviski, kad tie nāk pie mūsu ierēdņiem. Bet valsts te ir aizmirsusi savu ierēdņu tiesības. Iznāk, ka vāciešiem un krieviem nav vajadzīgs praktiski mācīties un saprast valsts valodu, jo katram latvju ierēdnim jāprot viņu valodas. Ceļas jautājums: kas ir valstiski — vai tas, ka visas šīs minoritātes prot vienu valsts valodu, vai ierēdņiem ir jāprot visas šīs valodas? [..] Un viss tas notiek ar tādu nekautrību, kādu gan nekur citur neciestu visdemokrātiskākā zemē. [..] Bet ko dzirdam no vāciem un krieviem uz ārieni? Viņi zina dot tikai memorandumus un kliegt par minoritātu kultūru un valodas beztiesisko stāvokli Latvijā. Kaut gan tik labvēlīga stāvokļa tām nav nevienā citā Eiropas valstī. [..] No mūsu drosmes, izlietot valsts tiesības valodas jautājumā un piemērot tās dzīvē ar neatlaidīgu stingrību — no tās atkarājas tautas un valsts apziņa un latviskais stils.
Te jāpiebilst, ka valsts valodas statuss latviešu valodai ar likumu tika nostiprināts tikai 1935.gadā, kad tā jau praktiski bija nostiprinājusies.
Pēc Latvijas valstiskuma likvidēšanas 1940.gadā, mūsu valoda atkal tika pakļauta krievu un vācu valodas spiedienam, otrajam rusifikācijas vilnim, kas gan pēc formas bija atšķirīgs no pieredzētā Krievijas impērijas laikā, taču tā sekas jūtamas vēl mūsdienās, visvairāk jau Latgalē.