Mūsu cilvēki

Laura Dabare

Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK Jaunatnes nodaļas priekšsēdētāja.

Roberta Zīles blogs

Dzintara Rasnača mājaslapa

Romāna Naudiņa mājaslapa

Latvijas Okupācijas muzejs

Ilmārs Latkovskis: Par konservatīvajām vērtībām un nacionālboļševikiem

23.10.2012 14:52

Ilmārs Latkovskis, LR Saeimas deputāts

Mūsu ideālie priekšstati par cilvēka cienīgu rīcību neesot savienojami ar darbību politikā. To man ir teikuši pagaidām visnotaļ sekmīgi politiķi. Spītīgi gribas pierādīt pretējo.

Tas spīts bija viens no dzinuļiem bīdīt konferenci „Konservatīvās vērtības mūsdienu mainīgajā pasaulē.” Tas sakrita ar vēl vienu vēlmi – organizēt cilvēkus, kuri ir Latvijas patrioti, bet spēj būt arī modernās pasaules pilsoņi. Tādi, kuri savu nacionālismu spēj salāgot ar vispārcilvēciskajām vērtībām.

Tie, kuri sevi pieteic kā konservatīvos, bieži vien patiesībā var izrādīties nacionālboļševiki. Kārlis Freibergs filozofiski parādīja, cik juceklīgi latviešu politiskajā retorikā cilvēki mētājas ar konservatīvisma un liberālisma jēdzieniem. Arņa Kaktiņa pētījumos mani visvairāk piesaistīja tas, ka aptuveni 1/3 latviešu, pašiem to neapjaušot, atbilst konservatīvi kreiso klasifikācijai. Kopā ar saasinātu sociālā un nacionālā taisnīguma ideju tas velk uz tādiem kompromitētiem nosaukumiem kā nacionālsociālisti, nacionālkomunisti, nacionālboļševiki. Jā, latvieši var izrādīties patiesāki nacionālboļševiki nekā šī apzīmējuma Latvijas „tēvs” Lindermans. To es redzu kvēlos nacionālistos – vecos un jaunos, kuri ir naida pilni pret padomju palieku krieviskumu, bet visās savās izpausmēs ir trakāki par filmās redzamiem dedzīgākajiem komjauniešiem un komunistiem.

Reālo politisko dzīvi es pat nemēģinu salikt konservatīvisma un liberālisma rāmjos. Konservatīvisma jēdziens ir tilts uz stabilām (pat mūžīgām) vērtībām. Politiķu konservatīvās vērtības būs lētākas par mušu sanoņu, ja šo vērtību pamatā nebūs: 1) sapratne par cilvēka būtību, 2) kultūrvēsturiskais konteksts.

Tieši tāpēc konferences pirmā daļa bija veltīta kultūrvēsturiskiem un filozofiskiem jautājumiem. Arhitekts Pēteris Blūms bija izcils ar vizuāli bagātīgo prezentāciju „Garīgā dominante pilsētu arhitektūrā”. Māra Lāce runāja par Kultūras kanonu kā nācijas klasisko vērtību grozu. Stokholmas Karaliskās bibliotēkas ceļotājs laikā un telpā Jānis Krēsliņš nonāca pie twitter un PR izpausmēm XVII gadsimtā, bet runa bija par Latvijas iekļaušanos Ziemeļeiropas dimensijā. Krēsliņš runāja (un dziedāja!) jauniešu valodā. Šīs trīs prezentācijas nav vārdos aprakstāmas – jāmeklē konferences materiālos.

Vislielākais izaicinājums bija Romas katoļu prāvestam Andrim Kravalim, kurš konferencē turpināja intervijā ar Zbigņevu Stankeviču aizsākto domu par Eiropas kultūras norieta jau pavisam reālajām briesmām un par vērtībām politikā. Moderno un jauno cilvēku attieksme pret „melnsvārču” runām ārpus baznīcas ir, ja arī pieklājīga, tad pārsvarā visai rezervēta. Bet, kā man vēlāk pēc sarunas ar Kravali atzina Krēsliņš: „Mēs viens otrā ieklausījāmies”. Ticiet man, tas ir ļoooti daudz.

Konferences politiskajā daļā Roberts Zīle sniedza sistematizētu pārskatu par kopīgo un atšķirīgo starp amerikāņu (republikāņi), vāciešu (kristīgie demokrāti) un britu (toriji) konservatīvajiem. Šo labprāt kādreiz noklausītos izvērstākā izklāstā.

Jānim Bordānam kā tieslietu ministram nebija viegli žonglēt starp taisnīguma, nacionālās valsts un konservatīvisma jēdzieniem. Bet, manuprāt, viņš to izdarīja godam.

Einārs Cilinskis ar visai akrobātiskām atkāpēm pamatoja zaļās politikas un ekonomikas iespējamo konservatīvisma dimensiju. Bet man šķita, ka tur smagās rokmūzikai arī sava ietekme bijusi, kaut arī Einārs Cilinskis nedz dziedāja, nedz runāja par rokmūziku.

Nobeigumā Roberts Zīle teica, ka šo mēs turpināsim. Vajadzētu.

Vairāk par konferenci skat. www.domā.lv

Iet atpakaļ