Nākotnes eirozona - iespēja Latvijai atbrīvoties no riskiem tās finanšu sistēmai

07.12.2012 17:11

Roberts Zīle, Eiropas Parlamenta deputāts (TB/LNNK, ECR)

Publicēts portālā ir.lv 4.12.2012 

Reaģējot uz finanšu tirgu bažām par atsevišķu eirozonas valstu un eirozonas kopumā finanšu stabilitāti, Eiropā nu jau gandrīz gads būs aizvadīts diskusijās un meklējumos, kā monetāro savienību padarīt spēcīgāku, eirozonu pārvēršot par "patiesu ekonomisko un monetāro savienību. Latvijas valdība ir apņēmusies 2014. gada 1. janvārī pievienoties eirozonai, kas nozīmēs arī ielēkšanu vilcienā, kuram viena no plānotajām stacijām ir banku savienība. Kādas ir mūsu intereses šajā procesā?

Diskusijās par jauna veida - ciešāk integrētu Eiropas Savienību un it īpaši eirozonu - aiz vispārējiem saukļiem bieži vien pazūd konkrēti mehānismi, kurus jau ir iezīmējušas ES un eirozonas institūcijas - ES Padome, Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka. Tas ir saprotams, jo visi līdz šim tapušie dokumenti ir tikai plāni vai vīzijas, kāda tad varētu izskatīties nākotnes eirozona, un par katru no detaļām aizkulisēs nemitīgi notiek ārkārtīgi smagas cīņas. "Status qou" Eiropas Savienībā ir ārkārtīgi grūti izmaināms, īpaši ekonomiskās krīzes periodā, kad dalībvalstu egoisms pieaug proporcionāli tās iedzīvotāju sašutumam par dzīves apstākļu pasliktināšanos. Taču viens virziens ceļā uz "patieso ekonomisko un monetāro savienību" (ar to saprotot labāk integrētu eirozonu) ir diezgan skaidri iezīmējies - tā ir banku savienība.

Idejas pamats - mazināt riskus

Doma par banku savienību pirmo reizi visai neskaidri izskanēja šī gada maijā, Eiropas Komisijai nākot klajā ar gadskārtējiem dalībvalstu Nacionālo reformu programmu novērtējumiem. Runājot par eirozonu, Komisija cita starpā pieminēja, ka tai būtu jāvirzās uz "banku savienību", ar to saprotot kopīga banku uzraudzības mehānisma ieviešanu.

26. jūnijā, tieši pirms eirozonas valstu līderu samita, Eiropadomes priekšsēdētājs Hermanis van Rompejs nāca klajā ar ambiciozu vīziju par eirozonas pakāpenisku pārveidošanu manis jau minētajā "patiesajā ekonomiskajā un monetārajā savienībā", iezīmējot četrus virzienus tās sasniegšanai - banku savienība, budžeta savienība, ekonomiskā savienība un "demokrātiskā leģitimitāte" jeb lielāku pilnvaru piešķiršana ES centrālajām institūcijām.

Runājot par banku savienību, Eiropadomes priekšsēdētājs minēja trīs jaunu institūciju jeb mehānismu izveidi. Pirmkārt, eirozonai (ar tiesībām pievienoties arī ne-eirozonas valstīm) kopīgu banku uzraudzības mehānismu; otrkārt, vienotu banku glābšanas mehānismu; treškārt, kopīgu depozītu garantiju fondu.

Pēc analītiķu domām, šādai sistēmai būtu viens galvenais mērķis - tādas situācijas radīšana, kurā banku problēmas vairs neietekmē dalībvalstu budžetus un valstu maksātspēju. Īrijas vai Spānijas gadījumi skaidri rāda, ka pat pie sabalansētas valsts budžeta politikas lielu banku maksātnespēja un to glābšana par valsts budžeta līdzekļiem noved pie valstu maksātspējas problēmām, to kredītreitingu pazemināšanas, obligāciju cenu strauja pieauguma, un galu galā, smagas krīzes "reālajā ekonomikā " sakarā ar lielas naudas masas izņemšanu no aprites. Īsumā šo procesu mēdz dēvēt par "privātā parāda socializēšanu".

Piemēram, minēšu, ka kredītreitingu aģentūra "Moody's" neseno Francijas kredītreitinga pazemināšanu veica, tieši atsaucoties uz Francijas banku sektora lielo klātesamību eirozonas perifēro valstu tirgos, kas var ietekmēt Francijas valsts maksātspēju.

Dalībvalstu viedokļu pretrunas

Protams, tik vērienīgas pārmaiņas, kas faktiski prasa ievērojamu dalībvalstu finanšu problēmu "kopiskošanu" ir izsaukušas ievērojamu pretestību no lielākajām ES donorvalstīm, pirmkārt, Vācijas, kā arī Eiropas Centrālās bankas. Jo vienalga, vai tas Eiropas Stabilitātes mehānisms, kurā dalībvalsts iemaksā naudu pa tiešo, vai kādi citi mehānismi, gala rēķins tik un tā tiek piestādīts dalībvalstīm.

Pastāv arī citi pretrunu iemesli - Vācija grib kopīgo uzraudzības mehānismu attiecināt tikai uz eirozonas lielākajām bankām, lai ļautu no stingrās uzraudzības "izslīdēt" savām daudzajām mazajām "zemes bankām" (Landesbanken), savukārt ārpus eirozonas esošās valstis, piemēram, Zviedrija procesu bremzē dēļ neskaidrības, kādā veidā juridiski var nodrošināt to pārstāvību vienotajā uzraudzības iestādē. Ja jaundibināmā iestāde tiek veidota Eiropas Centrālās bankas paspārnē, pronlēmas tikai padziļinās.

Pārmetumiem no ne-eirozonas valstu puses gan varētu būt dziļāks iemesls - ir skaidrs, ka izveidojoties pilnīgai banku savienībai, tirgus dalībnieku uzticība eirozonas dalībvalstīm pieaugs, savukārt ārpus jaunās sistēmas palikušo valstu konkurētspēja banku sektorā varētu mazināties.

Šo problēmu dēļ eirozonas finanšu ministru sanāksmē 13. novembrī līdz ar to netika panākta nekāda vienošanās pat par banku savienības pirmā elementa - kopīgās uzraudzības iestādes ieviešanu. Tas liek nopietni apšaubīt, vai sākotnēji izvirzītais mērķis tās izveidei jau no nākamā gada 1. janvāra ir reāls.

Komisijai jauna iniciatīva

Tikmēr Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu pagājušajā nedēļā nāca klajā ar līdz šim konkrētāko un ambiciozāko ceļvedi "patiesās ekonomiskās un monetārās savienības" izveidei, kurā lielākās pretrunas izraisošie pasākumi, kas prasa nopietnu ES līgumu pārskatīšanu, vienlaikus tiek atbīdīti uz tālāku nākotni. Barrozu deklarē, ka galamērķis ir panākt situāciju, kurā "dalībvalstu pilnvarām veikt jebkādus nozīmīgus ekonomiskus un fiskālus pasākumus ir jātiek pakļautām dziļākai koordinācijai, īstenošanai un uzraudzībai Eiropas līmenī", bet eirozonai "ir jābūt spējīgai integrēties ātrāk un dziļāk nekā pārējai Eiropai". Tātad, tēze par "divu ātrumu" Eiropu - eirozonas un ne-eirozonas izskan visai atklāti.

Kāds tad ir Barrozu piedāvātais turpmāko pasākumu grafiks? Īstermiņā (6 līdz 18 mēnešu laikā) būtu panākama pilnīga jau esošo pieņemto stingro fiskālo nosacījumu (t.s ES likumdošanas "sešpaka" un "divpaka") ieviešana attiecīgi ES vai eirozonas dalībvalstīs. Otrkārt, kopīgais banku uzraudzības mehānisms ir jāievieš, vēlams, jau no 2013. gada janvāra. Treškārt, pēc tā ieviešanas nepieciešams pietiekami ātri izveidot arī kopīgu mehānismu banku finanšu problēmu risināšanai (Single Resolution Mechanism). Ceturtkārt, pēc lēmuma pieņemšanas par nākamo ES daudzgadu budžetu ir jārada jauns fonds - "konverģences un konkurētspējas instruments" ES budžeta ietvaros, kura mērķis - "atbalstīt strukturālo reformu ieviešanu dalībvalstīs" un "stiprināt gludu Eiropas Monetārās sistēmas funkcionēšanu".

Vidējā termiņā (18 mēneši līdz 5 gadi) Barrozu piedāvā panākt koordinētas ekonomiskās politikas - ieskaitot nodokļu un nodarbinātības - ieviešanu visā ES. Savukārt eirozonai ir jābalstās uz "pašu resursiem" un jāspēj nodrošināt atbalstu dalībniecēm, kas piedzīvo ekonomiskās grūtības. Jāapsver arī iespēja izveidot kopīgu parādu dzēšanas fondu (redemption fond) un eirozonas parādzīmes.

Savukārt ilgtermiņā (virs pieciem gadiem) eirozonai ir jāizveido kopīgs budžets, kura līdzekļi varētu tikt izmantoti grūtībās nonākušo dalībvalstu atbalstam, kā arī centralizēti jāizlaiž eiro obligācijas. Šajā termiņā tiek paredzēta arī pilnīga banku savienības izveide, acīmredzot ar to saprotot arī depozītu garantiju fonda ieviešanu.

Banku savienība - drošības spilvens Latvijai

Lai gan ir redzams, ka virzība uz pilnīgu eirozonas banku savienību būs ilgs un ērkšķains process, Latvijas teorētiskā iekļaušanās tajā pēc mūsu iestāšanās eirozonā varētu būt nozīmīga, lai neatkārtotos tādas krīzes, kāda iestājās pēc "Parex" bankrota. Nepieciešamību pēc Eiropas līmeņa banku uzraudzības, glābšanas un depozītu garantijas mehānisma vēl vairāk pastiprina riskantās pēdējo gadu tendences Latvijas banku sektorā. Savā pēdējā ziņojumā uz tām norāda Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) misija Latvijā; arī šo rindu autors ir centies pievērst uzmanību šīm tendencēm, tajā skaitā žurnālā "Ir".

Bažu pamatā ir aizvien pieaugošais nerezidentu naudas apjoms Latvijas banku sistēmā gan depozītu, gan izsniegto kredītu veidā. FKTK informācija liecina, ka nerezidentu noguldījumi Latvijas komercbankās gada laikā pieauguši par 27,4 procentiem, un, pēc pēdējiem datiem, ir pārsnieguši 6 miljardus latu. Tā ir summa, kas pārsniedz Latvijas valsts gada budžetu, un trīs ceturtdaļas no tiem ir pieprasījuma noguldījumi, kurus var izņemt bez jebkādām grūtībām. Arī aizvien pieaugošā nerezidentu kreditēšana pret depozītiem diezin vai būs Latvijas izaugsmes pamatā; drīzāk tā ir "Kipras attīstības modeļa" vietēja variācija. Krīzes jeb t.s. "banku bēgšanas" brīdī tas var izraisīt ar nerezidentiem lielā apmērā strādājošo banku maksātnespēju un, kā norāda SVF, "caur valsts atbalstu depozītu garantiju shēmas veidā arī nozīmīgas nekontrolējamas valsts saistības".

Citiem vārdiem - Latvijas nodokļu maksātājiem banku krīzes gadījumā atkal var nākties maksāt banku īpašnieku vietā, un šajā gadījumā maksāt citu valstu, pamatā, Krievijas iedzīvotājiem.

Diemžēl "Parex" krīze, kad valsts bija spiesta īsā laikā bankas "glābšanai" novirzīt ap 1,7 miljardus eiro, rāda, ka ar mūsu atrašanos tikai ES vien nepietiek, lai mēs saņemtu palīdzību centralizēti. Nosacīti sakot, mūs varētu glābt tikai "pilna" banku savienība ar glābšanas fondu un depozītu garantiju shēmu. Šeit es gribētu pieminēt savu vēstuli ECB prezidentam Mario Dragi par to, kāpēc Latvija, pretēji Zviedrijai un Dānijai, kas arī nav eirozonas valstis, nesaņēma ECB aizdevumu 2008.-2009. gada banku krīzes laikā. Viņa atbilde bija šāda: Latvija aizdevumu nesaņēma, bet Zviedrija saņēma tādēļ, ka tās valūta un ekonomika ir nozīmīga. Dānija saņēma arī tādēļ, ka tā, līdzīgi Latvijai būdama t.s. "Valūtas maiņas mehānisma 2" dalībniece, peldināja savu valūtu 15% koridorā pret eiro, bet Latvija tikai 1% koridorā. Citiem vārdiem - jūs esat tik maza valsts - tieciet paši ar sevi galā!".

Ceļā uz banku savienību

Hronoloģija (2012. gads)

26. jūnijs. Eiropadomes priekšsēdētājs Hermanis van Rompejs pirms eirozonas galotņu samita nāk klajā ar priekšlikumiem virzībai uz patiesu ekonomisko un monetāro savienību, iezīmējot četrus pamatvirzienus:

1. Finanšu (banku) savienība - centralizēta banku uzraudzība; banku glābšanas mehānisms; kopīgs noguldījumu garantiju fonds;

2. Budžeta savienība - veselīgi valstu budžeti un to centralizēta uzraudzība; virzība uz kopēju parādzīmju izlaišanu;

3. Ekonomiskā savienība - kopīgi soļi, lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi, nodarbinātību, kā arī labi funkcionējošu vienoto tirgu;

4. Demokrātiskā leģitimitāte; lielāku pilnvaru došana ES centrālajai varai.

29. jūnijs. Eirozonas līderi piekrīt nepilnīgai banku savienībai - kopīgam eirozonas valstu banku uzraudzības mehānismam līdz ar tiesībām Eiropas Stabilitātes mehānismam (eirozonas glābšanas fondam) tiešā veidā rekapitalizēt bankas.

7. novembris. Ņemot vērā Vācijas skeptisko attieksmi pret iespējamo eirozonas kopīgo noguldījumu garantiju shēmu, Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi paziņo, ka banku depozītus arī turpmāk jāgarantē katrai dalībvalstij atsevišķi. Šis viedoklis sāk dominēt, radot bažas, ka banku savienības ideja tiek nodeldēta līdz kopējam uzraudzības mehānismam, kas nepalīdzētu pārraut saiti starp banku un valstu maksātnespēju.

16. novembris. Vācijas Centrālās bankas prezidents Jenss Veidmans atzīst, ka līdztekus kopīgajam banku uzraudzības mehānismam tomēr ir nepieciešams arī kopējs banku glābšanas mehānisms (bet, ne depozītu garantiju fonds).

28. novembris. Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu nāk klajā ar vīziju par "padziļinātu un patiesu" ekonomisko un monetāro savienību, nosakot laika grafiku nepieciešamo pasākumu veikšanai. Tajā noteikts, ka īstermiņā (līdz 18 mēnešu laikā) ir jāievieš centralizēta banku uzraudzība un banku glābšanas mehānisms, bet ilgtermiņā (virs pieciem gadiem) pilnīga banku savienība, iespējams, ieskaitot kopīgu noguldījumu garantiju fondu.

13.- 14. decembris. Eirozonas samits, kurā Van Rompejs plāno nākt klajā ar savu ceļvedi virzībā uz banku savienību.

2013. gada 1. janvāris. Sākotnēji plānotais datums centralizētās banku uzraudzības ieviešanai.

Iet atpakaļ