Jānis Maurītis, Latvijas Kara muzeja Pēckara vēstures nodaļas galvenais speciālists, LNNK dalībnieks no 1988.gada 10.jūlija.

Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības organizatoriskā grupa radās 1988.g. sākumā. (E. Berklavs. Zināt un neaizmirst. R. 1998. Preses Nams, 446. lpp.) LNNK iniciatīvas grupas paziņojums, statūti un padomes sastāvs publicēti neatkarīgajā žurnālā Auseklis Nr. 6, kas datēts ar 1988. g. jūliju. Šie dokumenti publicēti arī pašizdotā žurnālā (Neatkarība Nr.1; 1988. g. septembris) Tā redaktors ir Einars Repše. Ausekļa Zviedrijas izdevuma redakcijā publicēto dokumentu versija nedaudz atšķiras. Domājams Zviedrijā, gatavojot izdošanu, izdarīti redakcionāli labojumi. Arhīva materiālu publicējumi sakrīt ar Neatkarības publikācijām. (Tauta, zeme, valsts. Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustība dokumentos. Sastādītājs Elmārs Pelkaus. R. 1995. Latvijas valsts arhīvs).

Plašākā kontekstā par LNNK dzimšanas dienu uzskatāms 1988. g. 10. jūlijs, kad Rīgā, Arkādija parka estrādē notika pirmā lielā masu sapulce, kurā piedalījās ap 2000 cilvēku. Lai gan bijušais Helsinki-86 vadītājs J. Vidiņš kustības izveidošanu vērtē kā paralēlas organizācijas tapšanu, tomēr viņš atzīst, ka helsinkieši nespēja uzņemties visu opozicionāro spēku jumta organizācijas lomu (Junda Nr.3 (29) 1991.g. aprīlis) Liktenis bija lēmis šo lomu uzņemties tikko dzimušajai LNNK.

Iniciatīvas grupā pulcējās vairāki aktīvi cilvēki, kuri bija nemierā ar pastāvošo pretlatvisko un antidemokrātisko kārtību. Notika asas diskusijas par topošās kustības mērķiem. Mēreno, vispārdemokrātisko spārnu pārstāv Viktors Avotiņš, VAK viceprezidents Valdis Turins, arī Juris Ziemelis. Par to, ka ar nacionālo prasību izvirzīšanu vairāk nevar vilcināties iestājas Līvija Astra, Eduards Berklavs, Einars Repše, Ingrīda Titava. (Neatkarība Nr.1)

Iniciatīvas grupas paziņojumu kopīgi sastādīja E. Berklavs un E. Repše. 26. jūnijā tika ievēlēta kustības padome 14 cilvēku sastāvā, kura saņēma uzdevumu izstrādāt jaunveidojamās organizācijas statūtus. Statūtos tika deklarēts, ka „kustības mērķis ir apvienot visus latviešu tautas nacionālās pašnoteikšanās piekritējus un atjaunot Latviju kā suverēnu republiku" Kā kustības galvenais uzdevums tika izvirzīts: „Latvijas republikas demokrātiskā valstiskuma un politiskās suverenitātes realizēšana; ekonomiskās neatkarības nodrošināšana; demogrāfiskā stāvokļa normalizēšana; kultūrtradīciju aizsardzība" (Neatkarība Nr. 1). Sapulcējušies cilvēki Arkādija parkā šos mērķus atbalstīja ar ovācijām.

LNNK piedalījās daudzās tā laika sabiedriskajās aktivitātēs, lai pieminam kaut vai aktīvu līdzdalību 16. jūlija manifestācijā Mežaparkā nacionālā karoga reabilitācijai, kustības organizētos 23. augusta piemiņas pasākumus, demonstrāciju pret savienības uzņēmumu patvaļu un migrācijas turpināšanos. Par savu pamatnostādni kustība jau 1988. g . septembrī paziņoja , ka Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā ir nelikumīga okupācija un pieprasīja tās izbeigšanu (Neatkarība Nr. 2) Kustība aicināja izvērst sadarbību ar citu okupēto valstu neatkarības cīnītājiem, griezās pie ANO Drošības Padomes un Eiropas parlamenta ar lūgumu izskatīt jautājumu par Baltijas valstu suverenitātes atjaunošanu. (Neatkarība Nr. 4) Kustība bija gatava sadarboties ar topošo LTF un, neskatoties uz to ierobežoto raksturu, piedalīties PSRS AP vēlēšanās. Lai propagandētu savas idejas kustība izdeva 5 žurnāla Neatkarība numurus, kuru izdošanai gan netika saņemta oficiāla varas iestāžu atļauja, 1989.g. 1. decembrī tika sākta laikraksta Neatkarība izdošana Aigara Jirgena redakcijā, tas tāpat nebija oficiāli reģistrēts izdevums. Līdz 1990. gada 29. jūnijam iznāca 31 Neatkarības numurs. Pēc pārtraukuma, turpinot numerāciju, tas atjaunojās 1990. gada oktobrī citā redakcijā.

Kustības 1. kongress notika 1989. gada 18. - 19. februārī Ogrē, jo varas pretdarbības dēļ Rīgā neviena iestāde neuzdrošinājās atvēlēt telpas šādam kongresam. Dažos mēnešos kustība strauji veidojās par masu organizāciju, tās dalībnieku skaits sasniedza 7000, kongresā piedalījās 441 delegāts (Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības I kongress. R. 1989. Neatkarīgā informācijas centra izdevums) Tas pieņēma jaunu programmu un statūtus, deklarējot neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanu 1940. gada robežās, balstoties uz 1922. g. Satversmes principiem. Par nelikumīgu tika atzīta ražošanas līdzekļu nacionalizācija, par nelikumīgu atzina arī Latvijas iedzīvotāju iesaukšanu dienestā okupācijas armijā.

Nekavējoties savu satraukumu izrādīja LKP centrālkomitejas birojs, kas kustības darbībā saskatīja draudus savam varas monopolam un pašai padomju varas eksistencei. Kompartijai tūdaļ pievienojās LPSR AP prezidijs A. Gorbunova vadībā, kas atzina, ka kustības programma, statūti un rezolūcijas ir pretrunā ar LPSR konstitūciju un pieprasīja 2 mēnešu laikā izdarīt saskaņošanu ar to, pretējā gadījumā draudot kustības darbību aizliegt.

Neskatoties uz to, kustības popularitāte turpināja strauji palielināties, veidojās tās reģionālās nodaļas, dalībnieku skaits pieauga līdz 12 tūkstošiem (E. Berklavs. Paveiktais un darāmais. Neatkarība Nr. 32; 1990. g. 22.-28.X).

1989. gada 28. - 29. maijā Nacionālajā teātrī notika kustības 2. ārkārtējais kongress, kuram, pakļaujoties augstākās padomes prezidija izteiktajiem slēgšanas draudiem, nācās izdarīt izmaiņas dokumentos. Kustība nedomāja atteikties no saviem pamatprincipiem, tādēļ arī izmaiņas nebūt nav sevišķi nozīmīgas. Statūti tika papildināti ar atsauci uz 1920. gada 11. augusta miera līgumu ar padomju Krieviju. Programmā tika uzsvērta Latvijas Republikas atjaunošana demokrātiskā ceļā, iepriekšējā redakcijā šī vārda nebija. Prasībā nodrošināt visu īpašuma formu līdztiesību, tika svītrota frāze "ieskaitot īpašumu uz ražošanas līdzekļiem" Kongress anulēja rezolūcijas par īpašumu atsavināšanas nelikumību un par neuzticību valdībai. Rezolūcija par karadienestu tika papildināta ar konkrētām atsaucēm uz starptautiskajiem likumiem.

Vienlaikus kongress pieņēma rezolūciju par atbalstu Latvijas Pilsoņu komiteju veidošanā ar mērķi sasaukt Latvijas Pilsoņu kongresu kā Latvijas tiesisku pārstāvniecību. (Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības II kongress /ārkārtējais/ R. 1989.Neatkarīgā informācijas centra izdevums) Ar šo lēmumu kongress apstiprināja jau 19. martā izteikto aicinājumu par pilsoņu komiteju veidošanu. Šis bija nākošais posms cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Vietējai padomju varai pakāpeniski nācās piekāpties demokrātisko noskaņojumu priekšā, par to liecina arī augstākās padomes prezidija izveidotās komisijas slēdziens par to, ka LNNK nav antikonstitucionāla organizācija un darbotos ar pretlikumīgām metodēm. Tā tikai atzina, ka daži kustības uzskati ir diskutējami un apstrīdami ar politiskām metodēm. (LPSR AP Prezidija un Valdības Ziņotājs Nr. 27; 1989. g. 6. jūlijs.)