Jānis Tomels, TB/LNNK Valdes loceklis, lektors Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātē.

Šā gada janvāra beigās pēc ilgu gadu pārtraukuma Saeimā tika rīkotas ārpolitikas debates, ar domu, ka turpmāk tās tiks rīkotas katru gadu, pieskaņojot Latvijas de iure atzīšanas dienai - 26.janvārim. Lai Saeimas deputāti varētu sagatavoties debatēm, Ārlietu ministrija bija Saeimā iesniegusi 75 lappušu garu ziņojumu par valsts ārpolitiku un Eiropas Savienības jautājumiem. Tas netraucēja debašu dienā ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim nolasīt savu ziņojumu, kas tomēr atšķīrās no pirms tam Saeimā iesniegtā.

Ārpolitikas debates sakrita ar vēl vienu notikumu – 31.decembrī savu spēku zaudēja pamatdokuments, kas noteica Latvijas ārpolitikas prioritātes 2005.-2010. gadam. Taču tā vietā jauns ārpolitiku plānojošs pamatdokuments netika piedāvāts. Tajā pašā laikā Saeimā iesniegtajā ziņojumā pausta ideja, ka “ikgadējais ārlietu ministra ziņojums un ārpolitikas debates Saeimā stājas līdzšinējo valsts ārpolitisko kursu noteicošo dokumentu vietā.”

Nedaudz par Saeimā iesniegto ziņojumu. Nav īsti skaidrs, kas šis dokuments ir pēc formāta. Tas nav ne īsti atskats, ne īsti stratēģija. Tā nav ne īsti gadagrāmata, ne īsti rīcības plāns. Šajās 75 lappusēs netiek izdalītas prioritātes ārpolitikā. Pietrūkst uz vienas A4 lapas izdalītas ārpolitikas prioritātes – sava veida 4000 zīmju programmas Latvijas ārpolitikai. 75 lapaspuses ir pārāk plašs apjoms, vietām teksts ir pārāk vispārīgs (piemēram, par divpusējām attiecībām), vietām pārāk specifisks (ES dažādu nozaru politika). Nodaļa par ārlietu dienesta attīstību atgādina dokumentu nevis par valsts ārpolitiku, bet gan par valsts budžeta sastādīšanu. Vēloties sagatavot detalizētu dokumentu, tajā ir salikts viss, ko vien varēja salikt - pēc Latvijas ierēdniecības “labākajiem” paraugiem. Tajā pašā laikā ārlietu ministrs savā uzrunā Saeimai, atklājot ārpolitikas debates, tomēr izdala ārpolitikas prioritātes. Kāpēc šādu prioritāšu dalījumu nevarēja pirms tam atsūtīt uz Saeimu?

No dokumenta nav īsti skaidrs, kādi ir Latvijas uzstādījumi ES Kopējai Ārējai un drošības politikai (KĀDP). Vai mēs tikai automātiski akceptēsim visu, ko mums KĀDP uzliek par pienākumu, vai arī mums tomēr ir savas intereses un savi uzstādījumi, kurus mēs centīsimies ienest KĀDP dienaskārtībā? Ja tādas intereses ir, tad kāpēc tās ziņojumā netiek identificētas? Ja Latvijai kā mazai valstij KĀDP ir izdevīgs instruments attiecībās ar lielām valstīm, piemēram, Krieviju, tad varbūt vajag izdalīt lietas, kuras mēs kopā ar līdzīgi domājošām ES valstīm gribam iekļaut KĀDP?

Ziņojums pievēršas arī 2015.gada Latvijas prezidentūras ES gatavošanai. Dokumentā rakstīts par organizatorisko sagatavošanos, taču netiek minētas iespējamās politiskās idejas, kuras Latvija vēlētos iekļaut savas prezidentūras dienaskārtībā. Priekšā stāvošie nepilni četri gadi nav nekāds garais laika periods, un par to, ko politiski gribam savas prezidentūras laikā darīt, ir jādomā jau šodien.

No ziņojuma trim rindkopām, kas dokumentā veltītas Latvijas iestājai Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), konkrētākais ir teikums, ka „tiks sagatavots aktualizēts plāns rīcībai, lai sekmētu Latvijas uzņemšanu OECD.” Diemžēl plāna elementus šajā dokumentā nav iespējams redzēt, un varam tikai minēt, ko Ārlietu ministrija šajā virzienā darīs un vienlaicīgi priecāties, ka Igaunija jau šobrīd ir OECD pilntiesīga dalībvalsts.

Neapšaubāmi, ka ziņojumā parādās arī Latvijas ārpolitikai īpašais jautājums - attiecības ar Krieviju. Tomēr dokuments attiecības ar Krieviju apraksta kā attiecības ar kādu parastu trešo valsti, neņemot vērā tās vēsturiskās pretrunas, kas pastāv starp Latviju un Krieviju. Pietrūkst principu izdalīšana, kā Latvijai turpmāk jāveido attiecības ar šo specifisko kaimiņvalsti. Jāpiebilst, ka attiecībā uz Krieviju, ziņojumā ne reizi nav pieminēts termins “maigā vara”– acīmredzot Ārlietu ministrija uzskata, ka Krievijas “maigā vara” Latvijai nav aktuāla un to neapdraud.

Bez tam, Saeimā iesniegtajā ziņojumā parādās šāds teikums:

Latvija atbalsta iespējamo bezvīzu režīmu ar Krieviju, bet vienlaikus apzinās, ka līdz tā īstenošanai vēl ir jāveic virkne konkrētu ilglaicīgu pasākumu. Ārlietu ministrijas, Iekšlietu ministrijas un citu institūciju eksperti aktīvi piedalās kopējā ES un Krievijas dialogā.

Beidzot tas, kas tika klusi gatavots pirms Zatlera vizītes Maskavā, nu ir nokļuvis Ārlietu ministrijas oficiālā dokumentā. Tikai žēl, ka šis jautājums, kas ir tik politiski jūtīgs, kas šķeļ Latvijas sabiedrību un kas pirmsvēlēšanu periodā lika pozicionēties politiskajām partijām, pirms Maskavas vizītes tika iebīdīts „pa sētas durvīm” – bez politiskām diskusijām, bez konsultācijām ar ekspertiem, bez rūpīgas analīzes. No Valsts prezidenta kancelejas nākusī ideja Saeimas Ārlietu komisijā kopā ar kancelejas un Ārlietu ministrijas pārstāvjiem tika vienreiz nemanāmi apspriesta, lai prezidents būtu pilnvarots Maskavā nākt klajā ar šādiem skaļiem paziņojumiem. Tajā pašā laikā bezvīzu režīms ar Krieviju nav pieminēts ne Valdības deklarācijā, ne “Vienotības” programmā, kuru pārstāv ārlietu ministrs. Saeimas ārpolitikas debatēs par šo jautājumu ar bažām runāja tikai Nacionālās apvienības „Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" deputāti. Dīvainā kārtā pārējo frakciju deputātiem tas likās mazsvarīgs jautājums.

Bet kuriozākais Ārlietu ministrijas gatavotajā ziņojumā par Latvijas ārpolitiku ir tas, ka sadaļā par drošību un NATO neviens vārds netika teikts par “Mistral” lietu - it kā šis jautājums nepastāvētu un Latvijas ārpolitiku neskartu! Tad ir jājautā, kas pašreizējam ārlietu ministram vispār liekas būtisks Latvijas ārpolitikā?