Mūsu cilvēki

Gaidis Bērziņš

11. Saeimas deputāts, Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK valdes priekšsēdētāja vietnieks.

Roberta Zīles blogs

Dzintara Rasnača mājaslapa

Romāna Naudiņa mājaslapa

Latvijas Okupācijas muzejs

Ar izpratni, nevis pēc instrukcijas. Intervija ar Jāni Bordānu

09.01.2013 15:44

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns intervijā Dinai Gailītei un Sannijai Matulei. Intervija pirmpublicēta „Jurista Vārdā” Nr. 1, 8.01.2013.

Katrs aizvadīts gads aiz sevis atstāj dažādus īpaši zīmīgus, svarīgus notikumus, un nereti, vērtējot pēc laika, dažus no tiem mēdz uzskatīt par pagrieziena punktu, kas ietekmējis turpmāko lietu kārtību. Par tādu Latvijā noteikti var uzskatīt arī 2012. gada notikumus konstitucionālo tiesību jomā, kas lika pārskatīt līdzšinējos uzskatus par valsts pamatiem un meklēt atbildes, vai 90 gadus vecajai Satversmei ir kodols un kas tajā ietilpst. Uz šādām pārdomām visos valsts varas atzaros un sabiedrībā, piemēram, mudināja gan tā sauktais valsts valodas referendums, gan iecerētā tautas nobalsošana par automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem, gan arī kādas interešu grupas plāni par Latgales autonomiju un atšķelšanu no pārējās Latvijas.

Arī tieslietu jomā pērn bijuši vairāki notikumi, kas ikdienas steigā, iespējams, paslīdējuši garām, taču pēc būtības ir fundamentāli un liecina par citādu skatījumu uz ierastām lietām. Piemēram, par nemitīgu normatīvo aktu izstrādi un grozīšanu, kas nereti atkal noved tikai pie jaunu izmaiņu nepieciešamības, par jauna veida tiesu darba organizācijas modeli vai arī par kriminālsoda politiku, kas nu ir izrevidēta un vērsta vēl uz citu mērķu sasniegšanu, ne tikai vainīgā sodīšanu.

Gada nogalē, atskatoties uz šīm aktualitātēm, savu vērtējumu par tām un skatu jaunajā gadā "Jurista Vārdam" atklāja tieslietu ministrs Jānis Bordāns.

Ministra amatā jums aizritējuši pirmie pieci mēneši. Ko tajos ir izdevies padarīt?

Tieslietu ministrijā kopumā – kā parlamentārais sekretārs un tieslietu ministrs – esmu jau nedaudz ilgāk par gadu, un negribētu tik ļoti izdalīt šos posmus. Šobrīd, nenoliedzami, man ir pieaugušas rīcības iespējas, lai gan iespēja strādāt man bija arī kā parlamentārajam sekretāram. Ar iepriekšējo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu strādājām komandā, tādēļ, jau būdams pats ministrs, faktiski turpinu iesākto. Manuprāt, nav laba tendence, ja jaunais ministrs savā ziņā noliedz iepriekšējo darbus.

Savukārt, ja runā par konkrēti paveikto un darba augļiem, ko katrs ministrs bauda, patiesībā tos ir sekmējuši viņa priekšgājēji, jo nopietnus jautājumus nevar izlemt sasteigti, cerot uz ātru rezultātu. Tādēļ katrs var būt gandarīts, ja, runājot līdzībās, viņš, esot amatā, ar savu darbu iesēs tādu sēklu, kuras augļus plūks nākamie ministri.

Tāpēc, atskatoties uz pagājušo gadu, es to nevērtēju no brīža, kad kļuvu par ministru, bet no paša gada sākuma. Skatoties tādā laika nogrieznī, viens no aizvadītā gada veikumiem noteikti ir kriminālsodu politikas reforma. Ar to pamatīgi ir revidētas visa Krimināllikuma sankcijas, lielākoties pārskatot un dažādojot sodus. Izvēlējāmies risinājumu, ka bez brīvības atņemšanas pastāv vēl arī citi sodi. Turklāt būtiski, ka kriminālsodam ir ne vien sodoša, bet arī audzinoša funkcija, tāpēc šajā reformā likām uzsvaru arī uz darbu ar notiesāto personu. Tas ir gan darbs, kas saistās ar probāciju, gan piespiedu darbs. Tas vienlaikus arī ļāva samazināt augstāko piemērojamā soda sankciju.

Jāpiebilst, ka politiķiem dažbrīd ir uzkrītoša vēlme demonstrēt, ka tiek aizstāvētas sabiedrības intereses, un šajā kontekstā tas izpaužas kā soda bardzība jeb lielāks sods likumā. Taču, mūsuprāt, ir svarīgi, lai sodi atbilst tam, ko var reāli piemērot, un arī visai mūsu infrastruktūrai, kas strādā ar notiesātajiem. Turklāt te ir svarīgs arī jautājums par attieksmi pret likumu un tiesu. Ja likumā formāli ir noteikti bargi sodi, kurus praksē nepiemēro, tas degradē attieksmi pret likumu, samazina tā un tiesas reputāciju. Piemēram, ja sankcijā ir noteikta brīvības atņemšana uz laiku līdz 15 gadiem, bet praksē piemēro vien piecus, sabiedrībā var rasties neizpratne: kas tas par dīvainu spriedumu un tiesnesi? Neviens jau nezina, kādi bija reālie apstākļi un kādēļ tiesnesis tā lēmis, domājams, pamatoti.

Tāpat vēl esmu novērojis no tiesām netieši pienākam ziņas, ka tiesājamie savā pēdējā vārdā, lūgti arī minēt kādu iespējamo sodu sev izvēlētos, nemaz nedod priekšroku probācijai. Viena daļa labāk pat izvēlas ieslodzījumu, un tas šķiet paradoksāli, lai gan vienlaikus ir loģiski izskaidrojams – cilvēkam visgrūtāk ir mainīties, strādāt ar sevi, kļūt citādam un mainīt savu dzīvi. Savukārt probācija paredz, ka notiks darbs ar notiesāto un viņam būs jāmainās.

Jūsu minētais gan atsauc atmiņā vēl 2012. gada otrajā pusē plašsaziņas līdzekļos vēstīto, ka Valsts probācijas dienesta darbinieki gatavojas protestiem, jo vēl joprojām strādā krīzes apstākļos, kamēr citviet jau tomēr jūtama atlabšana. Vai Probācijas dienests vispār ir gatavs tik intensīvam darbam ar notiesātajiem, un vai izdosies šo jauno sodu politiku īstenot?

Es domāju, ka varēs. Šobrīd šim nolūkam ir atrasti arī papildu līdzekļi. Jāsaprot, ka krīze nebija tikai Valsts probācijas dienestā. Samazinājums skāra arī Ieslodzījuma vietu pārvaldi, tiesas. Tolaik, kad notika lielā "jostu savilkšana", gan nestrādāju Tieslietu ministrijā un nebiju pat politikā, tādēļ grūti precīzi šos notikumus komentēt un adekvāti novērtēt krīzes ietekmi katrā dienestā. Taču jebkurā gadījumā tagad ir jāskatās nākotnē un jāmēģina īstenot to, kas ir rūpīgi izsvērts un izlemts.

Vai jaunā sodu politika palīdzēs samazināt arī ieslodzīto skaitu, kas Latvijā ir ārkārtīgi liels?

Jā, ir plānots, ka šis skaits varētu samazināties uz tā rēķina, ka ar cilvēkiem tiek strādāts gan ieslodzījuma vietās, gan ārpus tām. Lai gan patiesībā cilvēka novēršana no likumpārkāpuma ir visas sabiedrības jautājums. Piemēram, notiesātajam beidzas ieslodzījuma termiņš, viņš iznāk no cietuma. Katru dienu no cietuma iznāk slepkavas – viņi neizbēg, bet gan oficiāli nokļūst brīvībā. Arī zagļi, laupītāji, ne tā labākā publika, taču bieži nekāda materiāla nodrošinājuma viņiem nav. Pašvaldības negrib izmitināt, darbā pieņemt baidās un vairās, attiecīgi šiem cilvēkiem nav kur dzīvot un nav no kā pārtikt. Es viņus neattaisnoju un nesaku: kas tad cits atliek, kā vien iet laupīt! Taču, paskatoties no otras puses, man jājautā: ko tad tas cilvēks ar savu apziņu citu var darīt, ja neviens ar viņu cietumā nav strādājis? Tāpēc viņš diezgan loģiski atkal izvēlas savu ierasto nodarbošanos.

Ja man saka, ka mēs pārāk labi izturēsimies pret saviem noziedzniekiem un šim mērķim nelietderīgi tērēsim sabiedrības naudu, – jā, uz to var arī tā raudzīties, taču jāsaprot, ka, neko nedarot, faktiski viņi to naudu no mums, sabiedrības, paņems, paši neprasot. Pirms dažām dienām runāju ar kardinālu Zbigņevu Stankeviču, kurš sacīja: viņiem vajag iedot to tiltiņu, lai var pāriet pie normālas dzīves. Ir daļa notiesāto, kas to vēlas, bet mēs pat šo daļu nevaram pārvest, ja neradām piemērotus apstākļus. Līdz ar to, ja vērtējam šādā kontekstā, tad, jā, reformas ietekmē var samazināties ieslodzīto skaits uz tā rēķina, ka mazāk no viņiem atkārtoti nokļūs cietumā.

Izpratnes un darba organizācijas maiņa

2012. gadā ar Tieslietu ministrijas gādību uzmanība vairākkārt tika vērsta vēl uz cita veida skaita – normatīvo aktu "plūdu" – samazināšanu. Proti, vispirms ministrijas rīkotajā Valststiesību dienā Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece Laila Medina norādīja, ka Latvijā raksturīgi tiesību normu "plūdi", nemitīgi izstrādājot jaunus un grozot esošos normatīvos aktus. Vēlāk par šo pašu tēmu "Jurista Vārdā" varēja lasīt arī ministrijas parlamentārā sekretāra Aigara Lūša viedokli, bet gada izskaņā tapa jūsu un Valsts prezidenta kopīgi parakstīts rīkojums par priekšlikumu izstrādi likumu grozījumu skaita un apjoma samazināšanai. Filozofiskā līmenī visi to saprot, bet kā plānojat normu plūdus ierobežot praktiski?

Kā izriet no minētā rīkojuma, ne vēlāk kā līdz 2013. gada 31. decembrim Tieslietu ministrijai sadarbībā ar citām valsts pārvaldes iestādēm ir jāizstrādā priekšlikumi tiesiskā regulējuma pārmērīgas jaunrades mazināšanai skaitā un apjomā. Arī jārada priekšnoteikumi pārāk detalizēta un sīkumaina tiesiskā regulējuma novēršanai.

Šāds lēmums pieņemts, lai nodrošinātu pārskatāmu, kvalitatīvu un ikvienam uztveramu normatīvo regulējumu, jo bieži vien tiesību normas gan tiek radītas, bet faktiski tās neko nerisina. Piemēram, ir problēma un politiķi apzinās, ka tai nepieciešams risinājums, taču tas netiek meklēts, uzticoties profesionāļiem, bet gan visu uzņemas paši. Ne vienmēr tas ir pamatoti, jo kaut kas tiek palabots, izgrozīts, bet, lai problēmu atrisinātu saknē, tam dažkārt ir vajadzīgs laiks. Juristi – zinātnieki un praktiķi – redz šīs kopsakarības un risinājumus, bet, kā jau minēju, lai tie būtu pārdomāti, reizēm ir nepieciešams ilgāks laiks. Tad rodas jautājumi un neizpratne: ko tur daudz pētīt, ko var tik ilgi vilkt garumā? Šādas steigas rezultātā, saprotams, grozījumi praksē pilnvērtīgi nestrādā un attiecīgi atkal rodas nepieciešamība pēc jaunām izmaiņām un pilnveidojumiem. Vai arī bezgalīgi atvērtie likumi, piemēram, Administratīvo pārkāpumu kodekss. Starp citu, tas ir viens no jaunā gada lielajiem darbiem – administratīvo sodu procesa izstrāde, kas aizstās līdzšinējo kodeksu.

Taču, ja atgriežamies pie jautājuma, protams, šo normu plūdu mazināšana vispirms saistās ar attieksmes un izpratnes maiņu pret šo praktisko darbu. Konkrēta instrukcija te nederēs, jo ir jābūt iespējai pieņemt lēmumu, kas atbilst attiecīgajai situācijai, nevis instrukcijai. Protams, daudziem ir izdevīgi, ka pastāv šādas instrukcijas, jo tad pašiem nav jādomā un jāvērtē, var vienkārši atsaukties uz dokumentu pat tad, ja rīcība acīmredzami neatbilst situācijai, nav lietderīga. Te arī ir tā doma par sīkumaina un pārāk detalizēta tiesiskā regulējuma novēršanu. Ir jāstrādā, lai veicinātu profesionālu juristu kvalifikāciju un spēju izprast savas darbības mērķi, nevis jāuzraksta instrukcija, kas faktiski arī izslēdz iespēju par to domāt, jo ir jāvadās pēc konkrētiem priekšrakstiem. Esmu drošs, ka varam mēģināt atrast kādus kritērijus un vadmotīvus, kuriem sekot un uz ko atsaukties jeb pacelties nākamajā likumdošanas procesa līmenī pretstatā tam, kā noticis pēdējos divdesmit gadus. Esam paši daudzus normatīvos aktus sarakstījuši un daudzus pārņēmuši, bet tagad vajadzētu sākt domāt ar izpratni, nevis mehāniski rīkoties.

Tas ir saistīts arī ar atbilstīgu šo speciālistu izglītības līmeni.

Jā, noteikti, un arī mainot darba organizāciju. Visu aizvadīto gadu jau esam mēģinājuši to attiecināt, piemēram, uz tiesām, un tam es kā ministrs īpaši pievērsīšos arī jaunajā gadā.

Ko jūs domājat ar šo tiesu darba organizācijas maiņu?

Tas ir plānveida darbs, kas grafiski jau iezīmēts uz priekšu. Pirmām kārtām esam iecerējuši vairāku dienu seminārā – konferencē ar kompetentu speciālistu līdzdalību progresīvi paskatīties uz jau iesāktajām tiesu reformām un tās nākamajiem posmiem. Šīs reformas saredzu ne tik daudz kā civilprocesa vai kriminālprocesa kārtējo pilnveidi, bet gan no pavisam cita aspekta: kā panākt, lai Latvijas tiesu sistēma gan fiziski – ēku un izvietojuma, struktūras, gan iekšējās darba organizācijas ziņā atbilstu Latvijas valsts ģeogrāfijai un politikai. Šobrīd tiesu izvietojums ir jaukts – cariskās un padomju Krievijas tiesu iestāžu izvietojums Latvijas provincē. Tas neatbilst Latvijai kā patstāvīgai, neatkarīgai valstij. Ir pilsētas, kas neadekvāti uzblīdušas, un ir ļoti perspektīvas pilsētas, piemēram, Valmiera, Rēzekne, Liepāja, kuras varētu vēl attīstīt. Visam nav jākoncentrējas tikai Rīgā.

Faktiski līdz šim tas nav darīts, un līdzšinējā kārtība vienkārši ir iepriekšējo laiku mantojums. Ir daudz jāstrādā, jādarbojas kopā ar citām iestādēm un ministrijām, lai tas notiek kopsolī ar reģionālo plānošanu.

Jāpiebilst, ka tas nav tikai mūsu izgudrojums, to ir novērtējuši, apsvēruši un veic arī citi kolēģi, piemēram, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā. Mums Latvijas valstī ir jāizveido normāla struktūra, un mana pārliecība, ka to ir iespējams izdarīt. Kādam tas viss ir jāiesāk.

Šķiet, Tieslietu ministrijas darba apjoms kļūst aizvien lielāks un neierasti daudzveidīgāks. Saskaņā ar premjera rezolūciju par valsts interešu ievērošanu valsts uzņēmumu iepirkumos visiem nozīmīgiem saimnieciskiem līgumiem, ar kuriem valsts uzņemsies saistības, kopš 2012. gada rudens ir nepieciešams arī Tieslietu ministrijas atzinums. Vai ministrijas rīcībā ir šādi cilvēku resursi, un darbinieki ir kompetenti izvērtēt šādus līgumus, piemēram, ceļu būves vai mežsaimniecības jomā, kas prasa specifiskas zināšanas?

Par šādu rīkojumu savu skepsi izteicu jau sākumā, kad tas kļuva zināms. Taču vienlaikus arī negribu uz to skatīties traģiski, lai gan, protams, cilvēku resursi šim mērķim klāt nav nākuši.

Mums izvērtēšanā jau ir bijuši pāris šādu līgumu, un par tiem sniedzam atzinumu savas kompetences ietvaros. Proti, vērtējam, vai šajos līgumos neatspoguļojas juridiski acīmredzamas nekorektas lietas, uz kurām jāvērš uzmanība, – vai pirmsšķietami nav saskatāmi likuma pārkāpumi. Šādu atrunu arī rakstām, sagatavojot atzinumu, un, ja to saprātīgi piemēro, iespējams, šāds instruments kādu laiku arī var strādāt. Var saprast premjeru, kurš domā par to, kā preventīvi izvairīties no problēmām, kas mums valstī ir atklājušās līdzšinējā praksē, piemēram, ar fotoradaru sāgu. Tomēr no sistēmiskā un valsts pārvaldes viedokļa šāda funkcija nav atbalstāma, jo tas neietilpst tiesību politikas veidotāju, kas ir ministrija, kompetencē.

Piemaksas tiesnešiem – joprojām neskaidrs jautājums

Toties ministrijas kompetencē ir jautājums, kas notiks ar tiesnešiem paredzētajām piemaksām, kuras līdz 2013. gadam tika maksātas par kvalifikācijas klasēm, bet no 1. janvāra tādas vairs nepiešķir un vietā nav citu kritēriju, kā piemaksas noteikt. Cik zināms, šis jautājums par attiecīgiem tiesību aktu grozījumiem aizvadītā gada nogalē Saeimā vēl nebija izlemts.

Arī mana interese ir, lai kvalificēts tiesnesis saņemtu vairāk. Taču ir noteikti principi, kā veidojas tiesnešu atlīdzība, un tas nav jautājums, ko tieslietu ministrs var izlemt vienpersoniski. Likumdevējs ir radījis sistēmu, kurā tiesas ir autonomas, tām ir pašpārvalde, sava Tieslietu padome, kurā ir tiesnešu pārsvars. Līdz ar to lēmums, kā noteikt tiesnešu atalgojuma sistēmu, ir saistīts arī ar pašiem tiesnešiem.

Tomēr šoreiz runa ir par ko citu. Notikumi pavērsās tā, ka izmaiņas, par kurām Tieslietu padome un ministrija panāca kopēju viedokli, nonākot izskatīšanā Saeimā, netika atbalstītas. Kā zināms, ar 2013. gadu tiek sākta tiesnešu profesionālās darbības novērtēšana, un, risinājums, par kuru ministrija ar Tieslietu padomi panāca vienotu viedokli, paredzēja kombinētu variantu – turpmāk piemaksa pienāktos par nostrādāto gadu skaitu, ja tiesnesis iepriekš ir saņēmis pozitīvu savas profesionālās darbības novērtējumu. Līdz ar to esam nedaudz mulsinošas situācijas priekšā – ir variants, kuru atbalsta tiesu sistēma un izpildvara, bet neatbalsta parlaments. Tādēļ, jā, šis jautājums par piemaksām diemžēl vēl nav skaidrs.

Kādā veidā šis profesionālās darbības novērtējums – pozitīvs vai negatīvs – var kalpot par priekšnoteikumu piemaksas saņemšanai, ja tiesnesim, lai tas vispār strādātu, ir vajadzīgs pozitīvs novērtējums? Ir izskanējis viedoklis, ka šo pozitīvo novērtējumu vajadzētu kaut kā gradēt.

 

Visa būtība patiesībā slēpjas šīs novērtēšanas kritērijos, bet tas, ko jūs minat – pozitīvs vai negatīvs novērtējums, nav kritērijs. Tas ir novērtēšanas rezultāts. Turklāt, ja rezultātā ir negatīvs novērtējums, tiesnesim vēl tiek dota iespēja strādāt, un tad gan, lūk, līdz nākamajai novērtēšanai viņš nesaņem šo piemaksu.

Tomēr es uz šo jautājumu gribētu raudzīties citādi. Uz papīra jau varam daudz sarakstīt. Taču tiesu sistēma mainās pakāpeniski, neraugoties uz to, ka gribam, lai tas notiek tagad un uzreiz. Tas nav iespējams! Vienlaikus aizmirstam uz šo sistēmu paskatīties, kāda tā bija pirms desmit gadiem, un laika griezumā šīs pozitīvās izmaiņas var redzēt. Ja šobrīd, līdz 2013. gadam, tiesu varā nav nekādas novērtēšanas, tad uzreiz nevaram dzīvē īstenot tik progresīvu sistēmu, kāda mums nekad nav bijusi un kuru nekad neesam izmēģinājuši, tāpēc pat nezinām, kā tā darbojas. Jāsaprot, vai šis ir brīdis, kad ieviešam ko jaunu, speram šo pirmo soli, to pilnvērtīgi apgūstam un ejam tālāk. Mums ir vajadzīgs mehānisms, ko reāli var ieviest un kas reāli darbojas. Iepriekš izvēlētais risinājums tāds bija, un tas varēja sākt strādāt ar 2013. gada 1. janvāri, bet tagad tā nebūs.

Turklāt nav bijušas diskusijas, kā tad tas būtu, ja paralēli darbotos dažādu gradāciju kvalifikāciju tiesneši. Vieniem dosim vienas lietas, citiem – tikai citas? Mums jau ir svarīgi, vai tiesnesis atbilst tiesnesim nepieciešamajai kvalifikācijai, jo Saeima jau arī nebalso par dažādām gradācijām. Viņu lēmums ir par to, vai konkrētais cilvēks var vai nevar strādāt par tiesnesi. Tā ir "vēlmju domāšana" vai prātošana par to, kā tas labāk izskatīsies, bet ir vajadzīgs racionāls un reāls piedāvājums.

Atbildīgās amatpersonas daudz runā par ekonomikas atlabšanu. Vai arī jūs redzat šo uzplaukumu?

Pagaidām vēl par ekonomisko augšupeju daudzi izsakās diezgan vieglprātīgi, es uz to raudzītos piesardzīgāk. Kad cilvēki sāks atgriezties no Īrijas un kad šeit būs jaunas darbavietas, tad būs daudz pamatotāk runāt par valsts ekonomikas izaugsmi, nevis pāragri sapriecāties situācijā, kad ārvalstnieki par grašiem šeit iepērk zemes īpašumus, tādējādi it kā sildot mūsu ekonomiku.

Izaicinājumi un to sekas

Aizvadītais gads lielā mērā noritēja konstitucionālo tiesību zīmē, daudz diskutējot par valsts pamatiem, identitāti, Satversmi. Vai, jūsuprāt, šīs diskusijas ir nākušas par labu Latvijai vai gluži pretēji – vājinājušās izpratni par tās valstiskumu?

Pirmkārt, šīs diskusijas noteikti ir uzrādījušas vājās vietas, un mums tādas ir bijušas. Taču esam spējuši diezgan labi atbildēt uz šiem izaicinājumiem. Piemēram, ar aizvadītā gada sākuma referendumu par valsts valodu. Latvieši ļoti pārliecinoši pierādīja, ka vēlas aizstāvēt savu valsti, savas pamatvērtības un savu Satversmi, jo šis balsojums pēc būtības sevī ietvēra visu, arī lēmumu par Satversmes kodolu jeb idejisku balsojumu par valsts pamatiem. Tālākais gan arī parādīja, ka valsts pamatu apšaubītāji ļoti mērķtiecīgi strādāja, lai šī tautas mobilizēšanās tomēr netiktu izmantota tik pilnvērtīgi, kā to patiesībā varēja izmantot. Tādēļ šis jautājums vēl nav līdz galam atrisināts un nebeidzas līdz ar aizejošo gadu.

Vērtējot kopumā, uz šiem notikumiem var raudzīties no dažādiem skatpunktiem. Pilsoņi ir pateikuši savu nostāju, bet tas ir devis mandātu juristiem – teorētiķiem un praktiķiem – skaidri izteikties, un tāds ir bijis Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas atzinums par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. Es pievienojos tajā paustajam, jo tas iemieso profesionālu juristu un zinātnieku izteiktus secinājumus un, manuprāt, tie ir pamatoti.

Jūs atbalstāt arī ideju par Satversmes preambulu?

Manā skatījumā, tas ir labs un praktisks priekšlikums. Ja okupācijas seku dēļ ir radušies tādi jautājumi, kādi pagājušogad nonāca mūsu dienaskārtībā, tad nav pamata nerīkoties. Pilnībā piekrītu, ka parastā situācijā Satversme nebūtu jāgroza un varētu palikt pie tāda teksta, kāds tajā ir šobrīd. Ja to izprotam un nerodas nekādas šaubas par 1922. gadā noteikto, Satversme šā brīža redakcijā pilnvērtīgi varētu turpināt strādāt. Taču, ja dzīve parāda – ir daļa pilsoņu, kas apšauba Satversmē ietvertā regulējuma būtību un kas vēl ir jāpārliecina, tad to var risināt ar Satversmes preambulu. Piemēram, 2012. gadā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu tieslietu ministru padomes sēdes laikā, viesojoties Latvijā, Igaunijas tieslietu ministrs uzdāvināja savas valsts konstitūciju, un tajā ir šāda preambula, kas ietver arī attiecīgo domu. Tāpēc neredzu iemeslu, kādēļ šāda preambula nevarētu būt arī mūsu Satversmē.

Kā vērtējat Centrālās vēlēšanu komisijas rīcību, apturot otra iecerētā referenduma – par pilsonības piešķiršanu nepilsoņiem – rīkošanu?

Šajā jautājumā noteikti pievienojos Tieslietu ministrijas paustajam atzinumam, ka otrā – pilsonības – referenduma būtība ir antikonstitucionāla. Arī es to tā redzu un atzīstu. Jautājums ir nodots Satversmes tiesai, un tā arī pateiks galavārdu. Tomēr, īsumā raugoties no juridiskā un valsts pārvaldes viedokļa, manuprāt, šādu referendumu rīkošana ir nevis demokrātijas izpratnes veicināšana, bet drīzāk antidemokrātijas izpausme, izmantojot šķietami konstitucionālus paņēmienus vai demokrātiju pretēji tās interesēm, būtībai. Tā ir vardarbība pret tiesībām, likumu. Tās arī ir okupācijas sekas, kas faktiski izriet no padomju tiesībām – tiesību izmantošana pretēji tiesību būtībai. Visa padomju sistēma tā bija būvēta, tādēļ nav brīnums, ka cilvēki to uzreiz neatšifrē un vēl joprojām maldās. Arī cilvēks ar juridisko izglītību var maldīties un vērsties Satversmes tiesā, taču tieši juristiem vispirms ir jāizprot tiesību normas būtība un mērķis, ko no neprofesionāļa grūti prasīt, un tikai tad jāinterpretē teksts. Ja to interpretē pretēji tā būtībai, pie pareiza rezultāta, secinājumiem nevar nonākt.

Pats esat no Latgales puses. Kā vērtējat jaunāko iniciatīvu par Latgales autonomiju?

Izmantojot šo iespēju, gribu sacīt divas lietas, un tās abas ir būtiskas.

Pirmkārt, tie, kuri runā par Latgales autonomiju, lietojot Latgales vārdu un piesaucot latgaliešus, patiesībā pazemo gan latgaliešus, gan Latgali. Jo tie cilvēki nevienā savā sapulcē nerunā latgaliski. Tur ne tikvien nepiedalās neviens cilvēks, kurš runātu latgaliski, bet tādi cilvēki tur pat nav tikuši laisti iekšā! Kā iepriekš minēju vardarbību pret likumu, tā šeit saskatu vardarbību pret latgaliešiem. Cilvēki, kuriem par latgaliešiem nav vispār nekādas intereses, viņu vārdu izmanto netīriem mērķiem.

Savukārt, ja runā par to, vai tas ir ekonomiski izdevīgi, nekas no jauna nav jāizdomā un vajag pavērtēt to, kas ir noticis līdz šim. Savulaik Latgale, pirms pievienošanas Krievijas guberņas sastāvam, ir bijusi plaukstoša zeme un savā ekonomiskajā statusā nekad nav atšķīrusies no visas pārējās Latvijas. Tikai administratīva pievienošana Krievijas teritorijai jeb atšķelšana no Latvijas to ir iznīcinājusi kulturāli, pazeminājusi tās kultūras sasniegumus un padarījusi līdzīgu ekonomiski atpalikušajiem Krievijas reģioniem, ievērojami atraujoties no Rietumeiropas saimnieciskās dzīves, kam piederēja visa pārējā Latvijas teritorija.

Otrkārt, vēršoties gan pie Latvijas tautas, gan arī īpaši pie politiķiem, man ir lūgums netrivializēt Latgales novada būtību un jautājumu. Sarunu par latgaliešiem nedrīkst padarīt par demagoģiju. Atsevišķu personu, kas nepieder latgaliešiem, vēlēšanās sašķelt mūsu tautu ir viena lieta, bet tas nenozīmē, ka mums patiešām nav jārūpējas par Latgales kultūru un identitāti. Jāapzinās, ka arī latgaliešu identitāte ir visas latviešu nācijas vērtība. Tāpēc visus, kuri tagad it kā iestājas par Latgali, aicinu nebārstīties ar nepamatotiem viedokļiem, iekams viņi nav izlasījuši pāris grāmatu, ko līdz padomju okupācijai ir sarakstījuši gan latgalieši, gan latvieši. Piemēram, painteresēties, ko par to ir teicis Zigfrīds Anna Meierovics, ko par to ir rakstījis Miķelis Valters un Miķelis Bukšs. Viņiem demokrātiskās Latvijas pirmajā attīstības posmā līdz Kārļa Ulmaņa apvērsumam ir bijusi skaidra vīzija, tas arī tika konstanti veicināts, un Latgalē kultūra uzplauka. Protams, tas līdz ar ekonomisko izaugsmi notika pamazām, augot līdzi pārējai Latvijai. Arī šobrīd aicinu citu reģionu uzņēmējus, kuri ir izauguši un kļuvuši stipri, vispirms investēt Latgalē, nevis aiz robežām. Mēs Latviju vēl neesam piepildījuši, un arī valstij te ir daudz, ko darīt.

Tādēļ rezumējot varu sacīt, ka nevajag jaukt lietas un mums ir vienlīdz jāmīl un jāciena visi savi novadi, priecājoties par savu bagātību, ko šobrīd kāds mēģina iznīcināt.

No ambīcijām nav jāvairās

Ko jaunajā gadā vēlat Latvijas juristiem, tiesu sistēmai?

Negribu atkārtoties, taču premjers vakar sacīja lietu, kura pilnībā sakrīt ar manu viedokli un kam varu vien pievienoties: nebaidīties uzņemties lielu atbildību! Es to papildinātu, sakot: nebaidīties jaunajā gadā uzņemties lielas ambīcijas un lielus plānus! Būt gataviem izvirzīt lielus mērķus!

Un kāda ir jūsu jaunā gada lielākā ambīcija?

Visā tajā, pie kā strādājam, pavirzīties vismaz soli uz priekšu izpratnes maiņā, arī par to, kā var strādāt tiesas. Mana pārliecība, ka mūsu tiesas var strādāt pēc labākajiem paraugiem. Šo mērķi kaut kur kavē likums, taču daļēji – arī pašu neticība sev. Vajag noticēt sev!

Iet atpakaļ