Mūsu cilvēki

Jurijs Strods

Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK Domes loceklis, Jelgavas pilsētas domes deputāts.

Roberta Zīles blogs

Dzintara Rasnača mājaslapa

Romāna Naudiņa mājaslapa

Latvijas Okupācijas muzejs

Andris Šuvajevs: Skotijas un Katalonijas neatkarības centieni un vienota Eiropa

10.01.2013 10:02

Andris Šuvajevs, studē sociālo antropoloģiju un filozofiju Glāzgovas universitātē un patlaban māca angļu valodu un filozofiju vidusskolā Spānijā. Eiropas Jauniešu parlamenta starptautiskās valdes loceklis.

Eiropas līderiem diskutējot par ciešāku sadarbību ekonomiskajā jomā, kas sekmētu arī politiskās lēmējvaras centralizāciju un sociālo problēmu saskaņotu risināšanu, Skotijā un Katalonijā ir uzvirmojusi spēcīga kustība par atdalīšanos no Apvienotās Karalistes un Spānijas. Politiskā situācija katrā valstī ir atšķirīga, tomēr gan skoti, gan kataloņi pēdējo gadu laikā arvien uzsvērtāk lepojas ar savu kultūru un apelē pie tiesībām uz pašnoteikšanos. Cik nopietnas ir šādas tendences, un vai tām ir reāls pamats? Cik lielā mērā te izpaužas politisks populisms, un vai šiem procesiem būs tālejošas sekas, kas varētu ietekmēt arī Latviju? Dzīvojot gan Apvienotajā Karalistē, gan Spānijā, esmu nonācis pie secinājuma, ka, pat ja brīnumainā kārtā Skotija un Katalonija pēc 20 gadiem iemantos neatkarību, vienotas Eiropas ideju tas neapdraudēs, bet drīzāk nostiprinās.

Jebkurš seperātisms fundamentāli pamatojas ticībā, ka attiecīgā teritorija būs ekonomiski spēcīgāka, ja funkcionēs atsevišķi. Skotijas pirmais ministrs Alekss Salmonds (Alex Salmond) un Katalonijas autonomā reģiona Prezidents Arturs Mass (Artur Mas) nemitīgi izmanto retoriku, kas sola „plaukstošu dzīves kvalitāti” pēc neatkarības iegūšanas. Jāsaprot, ka jebkurš ekonomiski neizdevīgs lēmums ir politiska pašnāvība (diemžēl ne vēl Latvijā). Runas par neatkarību abās teritorijās atgriezās ar jaunu sparu pēc ekonomiskās krīzes iestāšanās; vēl pirms pieciem gadiem tikai 31% respondentu atbalstīja Katalonijas neatkarību. Turpretī tagad cilvēkiem nav darba, viņi ir vieglāk ietekmējami un gatavi ticēt jebkam, kas varētu palielināt viņu ienākumus.

Likumsakarīgi, ka neatkarības diskurss Skotijā iesākās 20. gadsimta 70. gados līdz ar naftas atklāšanu Ziemeļjūrā. Skoti saprata, ka iegūtajā naftā nāksies dalīties ar Londonu, un ekonomika, kas iepriekš pieredzēja strauju deindustralizāciju, jaunajos resursos saskatīja „sudraba maliņu”. Joprojām viens no galvenajiem argumentiem par labu Skotijas neatkarībai ir lozungs „Skotijas naftu skotiem”. Interesanti, ka viens no iemesliem, kāpēc 1707. gadā Skotija noslēdza politisko savienību ar Londonu, bija finansiāla krīze tā sauktā „Darjena projekta” dēļ. Tagad skoti jūt, ka viņi paši spēj veiksmīgi sevi uzturēt un attīstīties bez ārēja atbalsta, taču piemirst, ka Skotijā public spending ir lielākais Apvienotajā Karalistē un ienākumi no naftas drīz mazināsies. Galvenais jautājums ir šāds: vai Skotija ir spēcīgāka, stāvot uz savām kājām, vai kā Apvienotās Karalistes sastāvdaļa? Jāatceras, ka būt daļai no Apvienotās Karalistes nozīmē būt daļai no Eiropas Savienības, un pēdējās ziņas liecina, ka Brisele neatļaus Skotijai automātiski kļūt par ES dalībvalsti – tas savukārt nozīmētu ekonomiskas grūtības, kas, kā jau minēju, būtu politiska tuvredzība. Turklāt šobrīd nav skaidrs, vai Apvienotā Karaliste grib būt ES dalībvalsts un kādas būs Skotijas izredzes gadījumā, ja tā izvēlesies jaunu statusu (līdzīgu Šveicei vai Norvēģijai). Tā vai citādi, viena no valstīm, kas ieinteresēta, lai Skotijai nebūtu  tiesību uz automātisku ES dalībvalsts statusu, ir Spānija.

Katalonijas stāsts ir atšķirīgs, tomēr pastāv līdzības, kuras ir vērts pieminēt. 1974. gadā, kad nomira ğenerālis Franko, Madride sāka demokratizācijas procesu, kurā Katalonija aktīvi piedalījās. Tagad šai Spānijas provincei ir milzīga autonomija. Katalonijas atšķirību spilgtina valoda, kura dažbrīd šķiet līdzīgāka franču nekā spāņu (kastīliešu) valodai un dažiem kataloņiem liek atbalstīt Francijas futbola izlasi, kad tā spēlē pret Spāniju, neskatoties uz to, ka pēdējā sastāv gandrīz vienīgi no kataloņu futbolistiem. Katalonija ir attīstītākais reģions Spānijā, tāpēc ne velti argumenti, kas pamatojas ekonomikā, šeit ir spēcīgāki nekā Skotijā, jo kataloņi patiešām atdod vairāk, nekā saņem. Kopš sācis pieaugt bezdarbs, atbalsts neatkarībai ir pieaudzis par 13%, taču visi pārējie Spānijas reģionā asi iebilst pret Katalonijas vēlmēm. Pastāv uzskats, ka Madride bez Barselonas (un otrādi) nespēs attīstīties tikpat veiksmīgi kā pašlaik. Puse no Katalonijas tirdzniecības norit ar citiem Spānijas reģioniem, un, tiklīdz krīze būs pārvarēta un bezdarbs kritīsies, tā jaunā neatkarība radīs vairāk problēmu nekā risinājumu, jo faktiski valsts būs jāveido no jauna un jautājums par ES būs tikpat neatbildēts kā Skotijā. Ja man kā neitrālam novērotājam būtu jāvērtē, cik iespējama ir abu teritoriju atdalīšanās, tad es sacītu, ka nekas tāds nenotiks: argumenti, kas varētu pārliecināt publiku atbalstīt separātismu, ir pārāk slideni, turklāt pastāv varbūtība, ka politiķu deklarētie mērķi nebūt nesaskan ar viņu patiesajām interesēm.

Abas puses, gluži kā jebkurā darījumā, kaulējas un sākumā piedāvā to, ko nemaz necer dot vai saņemt. Pat ja vēlētāji Skotijas referendumā balsos „par”, tas nebūt nenozīmēs automātisku neatkarību – sarunas tikai sāksies. Līdzīga situācija vērojama Katalonijā, bet kataloņiem šāds referundums pagaidām ir nekonstitucionāls. Skaidrs, ka abas teritorijas vēlas lielāku fiskālo ietekmi – kataloņiem tā faktiski ir vienīgā lieta, kas ierobežo viņu autonomiju. Arī Skotija vēlas likumisku varu definēt nodokļus un tādējādi iegūt noteikšanu pār savu naftu. Iespējams, ka tieši to cenšas panākt politiķi – lielāku fiskālo ietekmi pārvaldītajās teritorijās. Skaidrs, ka seperātisms, kas balstās uz kultūras slavināšanu, ir novecojis un darbojas tikai kā virspusējs arguments, ko publikai ir vieglāk izprast, lai gan patiesās intereses saistās ar ekonomiskiem apsvērumiem.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ vienotā Eiropa, manuprāt, ir ieguvēja. Gan skoti, gan kataloņi, visticamāk, iegūs prasīto fiskālo varu un izveidos fiskālo federālismu – tieši tādu sistēmu, ko šobrīd plāno Eiropas līderi. Latvijai ir jārēķinās ar kaut ko līdzīgu – fiskālā vara aizplūdīs projām, tomēr jāatceras, ka tas nemazinās mūsu brīvību un noteikti neiznīcinās mūsu kultūru – to varam izdarīt tikai mēs paši.

Iet atpakaļ