Dr.hist. Gints Apals

Nacionālas valsts principi Eiropā ir veidojušies vēsturiski. Tie ietver divus pamatprincipus: (1) visu nācijas locekļu (nacionālas valsts pilsoņu) vienlīdzību tiesībās un pienākumos; (2) kopīga vēsturiskā un kultūras mantojuma esamību, kopēju valodu un izcelsmi. Pirmais princips ir cēlies no Rietumeiropas – Francijas un Lielbritānijas. Otrais no Viduseiropas – Vācijas, Polijas, Ungārijas un citām valstīm.

Mūsdienu apstākļos nacionāla valsts balstās uz minēto principu sintēzi. Tas pilnā mērā attiecas arī uz Latviju. Satversmē ir iekļauts gan pilsoņu vienlīdzības princips, gan doma par kopēju teritoriju, valodu un izcelsmi.

Jēdziens „Latvijas tauta” ietver šo kritēriju kopumu. Pilsonība ir juridiska saikne ar valsti. Piederība Latvijas tautai nav iedomājama bez ilgstošas saiknes ar nāciju un tās pamatvērtībām. No šejienes izriet pamatotas prasības pilsonības kandidātiem apliecināt savu valodas prasmi, zināšanas par Latvijas vēsturi un Satversmi.

Tomēr pilsonības politika tiek kritizēta. Bieži minēti argumenti, ka naturalizācija nav pietiekams nosacījums integrācijai Latvijas sabiedrībā, ka integrācijas process jāturpina pēc pilsonības iegūšanas, ka valstij jāpiešķir resursi jauno pilsoņu izglītošanai un integrācijai. Vēl vairāk – ka valstij ir pienākums integrēt visus pastāvīgos iedzīvotājus, ieskaitot tos, kas nevēlas iegūt pilsonību un iekļauties nācijā.

Šādi uzskati ir tieši saistāmi ar liberālo politisko koncepciju izplatību, ko mērķtiecīgi veicina atsevišķas (slēgtas) politiskās grupas. Balstoties uz atvērtas sabiedrības lozungu tiek uzspiests uzskats, ka atrašanās valsts teritorijā ir pietiekams pamats sociālo un politisko tiesību iegūšanai, ka nav nepieciešamas ne valsts valodas zināšanas, ne dziļāka saikne ar nācijas kultūru, dzīvesveidu un vērtībām.

Liberāļu skatījumu atspoguļo daudzkultūru sabiedrības jēdziens, kas pēdējā laikā tiek plaši lietots publiskajā telpā. Šis koncepts noliedz nācijas eksistenci un nacionālas valsts pamatprincipus. Doma par visu pilsoņu vienlīdzību tiek aizstāta ar ideju, ka sabiedrība sastāv no kultūras kopienām, pie tam minoritātēm piederošiem indivīdiem pienākas īpašas tiesības un īpaša pārstāvniecība caur savu kopienu. Vienlaicīgi tiek noliegta jebkāda ilgstoša saikne starp indivīdu un nācijas tradicionālajām vērtībām, valodu, kultūru. Tāpat tiek noliegta paliekoša saikne starp cilvēku un viņa tautību vai dzimumu, absolutizējot mobilitātes principu gan kolektīvā, gan individuālā līmenī.

Paradoksāli, ka sociāli liberālo uzskatu pārstāvji uzurpē tiesības runāt Eiropas vārdā un pamato savas intereses ar atbilstošu retoriku. Tiek ignorēts vai apzināti noklusēts fakts, ka lielākā daļa Eiropas valstu konstitucionālos dokumentos sevi definē kā nacionālas valstis, garantējot visu pilsoņu vienlīdzību un noraidot domu par kultūras kopienu eksistenci.

Lisabonas līgumā nav ietvertas nekādas atsauces uz multikulturālismu vai kolektīvām minoritāšu tiesībām. Tam ir dziļi vēsturiski iemesli. Doma par minoritāšu tiesībām un to starptautisku aizsardzību bija populāra laikā starp abiem Pasaules kariem, to īpaši ekspluatēja totalitārie režīmi Vācijā un PSRS. Šīs koncepcijas pielietošana radīja traģiskas sekas. Labāk zināmie piemēri ir minoritāšu tiesību aizsardzības piesaukšana, lai attaisnotu Vācijas agresiju pret Čehoslovākiju (Sudetijas vāciešu problēma) un Poliju. Retāk tiek minēta šī koncepta izmantošana, lai organizētu Baltijas vāciešu izceļošanai no Latvijas un Igaunijas 1939.-40.gadā.

Vēl retāk tiek minēta medaļas otra puse. Tas, ka totalitārie režīmi izmantoja kolektīvās identitātes represijām pret minoritātēm. Nacistu Vācija represēja un iznīcināja ebrejus, čigānus, garīgi slimos un homoseksuālistus. PSRS deportēja Krimas tatārus, čečenus, kabardiešus, turkus, grieķus, korejiešus un daudzas citas tautas. Etniskā piederība bija galvenais motīvs 1930.gadu teroram pret PSRS latviešiem, poļiem, igauņiem, somiem, vāciešiem un daudzām citām iedzīvotāju grupām.

Būtu vērts atcerēties, ka Eiropas integrācijas galvenais mērķis bija novērst jaunus karus un konfliktus. Tas tika panākts caur nacionālu valstu sadarbības mehānismu izveidi un kopīgu pārvaldes struktūru izveidi ekonomikā, bet ne caur valsts noliegumu un dekonstrukciju. ES sadarbības principi, kas ietverti Lisabonas līgumā, apliecina šī modeļa dzīvotspēju un racionalitāti. Tie balstās uz ES pilsonības jēdzienu (kas nav atraujams no domas par piederību konkrētai valstij un paliekošu saikni ar tās nāciju) un cilvēktiesībām, kas ietver arī minoritātēm piederošu personu individuālas tiesības.

Centieni nomainīt nacionālu valsti ar daudzkultūru sabiedrību nozīmē arī Eiropas integrācijas noliegumu. Eiropa var pastāvēt tikai sinerģijā ar nacionālām valstīm un otrādi. Taču šī modeļa turpināšanās nav pati par sevi saprotama. Eiropas un nacionālas valsts noliegums progresē visai strauji. Latvijā tas izpaužas plašsaziņas līdzekļu diskursā, no kura pazuduši jēdzieni „Latvijas tauta” un „latviešu nācija”, vietā nākuši vārdi „Latvijas iedzīvotāji” vai „sabiedrība”.

Tie ir ideoloģizēti liberāli uzstādījumi, kam ir atrodama ideoloģiska konservatīva atbilde, īsumā ietverta Margaretas Tečeres slavenajā frāzē „there is no such a thing as society”. No nacionāli konservatīva skatupunkta šķiet, ka nācija nav sliktāks cilvēku saliedēšanas pamats par sabiedrību, turklāt nācijai ir daudz dziļākas vēsturiskas un juridiskas saknes.

Diemžēl nacionālu valsti apliecinoši uzskati publiskajā telpā parādās visi reti. Pozitīvs izņēmums te ir žurnāla „Rīgas Laiks” 2012.gada novembra numurā publicētā saruna ar vairākiem konstitucionālo tiesību ekspertiem par Satversmes neaizskaramo kodolu. Tur skaidri formulēts un argumentēts juristu viedoklis, ka Latvijas valsts ir latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību īstenošanas rezultāts un tai ir pietiekami dziļas vēsturiskas saknes. Turklāt mūsu Satversmei ir kodols, kas jāglabā un jāsargā.

Tomēr biežāk rakstos sastopamas pretēju uzskatu izpausmes. Pārsteidzoši, ka multikulturālisma jēdziens parādās arī likumdošanas aktos. Spilgtākais piemērs laikam ir 2006.gada pieņemtajā Nacionālās attīstības plānā ietvertais formulējums „Ģeopolitiskā situācija un vēsture radījusi Latvijā multikuluturālu sabiedrību , kas globalizācijas ietekmē kļūst vēl daudzveidīgāka. Latvijas cilvēkiem jāizkopj cieņa un tolerance pret citādību”. Droši vien šī tendence nav palikusi pagātnē, ar to būs jāsaskaras diezgan bieži.

Debates par Satversmes kodolu nav beigušās. Tās apliecina vajadzību iedarbināt visus juridiskos un politiskos mehānismus nacionālas valsts aizsardzībai. Ir nepieciešama pilsoniska iniciatīva, lai Satversmes tiesā apšaubītu juridiskus aktus un iniciatīvas, kas neatbilst Satversmē noteiktajiem nacionālas valsts principiem. Varbūt pat nepieciešams šādu rīcību atbalstīt ar skaidrojošu informāciju plašsaziņas līdzekļos.

Nacionālu valsti var nosargāt tikai tās pilsoņi. Mūsu vietā neviens cits to nedarīs. Ne Eiropa, ne austrumu kaimiņi. Tomēr vispirms svarīgi atbrīvoties no kaitīgās ilūzijas par to, ka rietumi mūs spiež atteikties no nacionālas valsts un veidot liberālu daudzkultūru sabiedrību. Šodienas Eiropa ir nāciju Eiropa. Aizstāvot nacionālu Latviju, mēs stiprināsim arī to. 

Šī publikācija pauž tikai autora personisko viedokli. Tai nav nekāda sakara ar autora profesionālo darbību.