Mūsu cilvēki

Dzintars Rasnačs

Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK Valdes loceklis, 11. Saeimas deputāts, Saeimas sekretārs.

Roberta Zīles blogs

Dzintara Rasnača mājaslapa

Romāna Naudiņa mājaslapa

Latvijas Okupācijas muzejs

Eiro referendums feļetonisma laikmetā

02.01.2013 21:27

Ilmārs Latkovskis, LR Saeimas deputāts

Sastrēgumstunda. Nevis LTV raidījums ar politiķiem, bet gan taksometrā reālā sastrēgumā Rīgas ielās. Taksists atvainojas, ka nav sapratis, ko es īsti viņam jautājot. Es pārjautāju, vai viņu uztrauc – būs vai nebūs eiro Latvijā. Taksists gardi nosmej, it kā mans jautājums nāktu no citas pasaules. Tad jau viņam vairāk interesējot jautājums par tiem fotoradariem...

TNS aptaujā, atbildot uz atklāto jautājumu, kad atbilžu varianti nav pateikti priekšā, tikai vienam procentam no aptaujāto ienāk prātā atbildēt, ka eiro ieviešana (vai – neieviešana) vispār ir jautājums, kas nodarbinātu viņu prātus. Toties tikai 14 % paši sevi atzīst par spējīgiem sekot līdzi ekonomiskajiem un finanšu jautājumiem.

Kad šos pašus Latvijas iedzīvotājus aptaujā par eiro piespiež izvēlēties atbildi „jā” vai „nē”, tad rodas fakti interpretācijai, ka tautas nospiedošais vairums ir pret eiro. Cik zinoši un pārliecinoši pret eiro var iestāties tauta, kura pati atzīst, ka šajā jautājumā nejūtas kompetenti un patiesībā viņus šis jautājums īpaši neuztrauc.

Būtībā tauta pati pasaka, ka eiro ieviešanai nav jābūt tautas nobalsošanas jautājumam. Vienlaicīgi gan jāpiekrīt kritikai, ka valdība un politiķi pārāk slikti tautai ir skaidrojuši eiro ieviešanas nepieciešamību. Eiro ieviešanas process gan emocionāli, gan praktiski būtu daudz labāks, ja tauta to uztvertu kā vienotu nācijas mērķi. Bet skaidrs, ka arī te neiztiktu bez populisma. Šobrīd populisms tiek vērsts pret eiro. Negatīvisms pret eiro vieno opozīcijas politiķus un arī žurnālistus.

Opozīcijas partijas būtu naskas atbalstīt eiro, ja vien liktenis tām būtu lēmis nokļūt valdošajā koalīcijā. Tiesa gan varbūt arī starp šā brīža eiro atbalstītājiem ir kāds potenciāli negants pretinieks, ja vien tam būtu sagadījies nonākt opozīcijā. Domājams, ka politiķi paši apzinās šo situāciju, un tālab kategorisku pretinieku eiro ieviešanai nav. Pretestība vairāk tiek izteikta runās par to, vai ir vispiemērotākais brīdis; par to, ka tautai nav gana pārliecinoši paskaidrots. Tās ir politiskās spēlītes tam labvēlīgā negatīvisma augsnē, kuru ieinteresēti nemitīgi kultivēt arī plašsaziņas līdzekļi. Šķiet, ka tā ir situācija, kuru Hermanis Hese apraksta „Stikla pērlīšu spēlē” kā feļetonisma laikmetu.

Vai tad šodien nav tas feļetonisma laikmets, kad „žurnālisti izjustos feļetonos apcerēja „Eiropas un „pasaules” galu”? Feļetonisma laikmeta lasītājs (tauta) tiek baroti ar izklaidējoša rakstura blēņām, kad, piemēram, „izcilu ķīmiķi vai pianistu lūdza izteikties par politiku, populārus aktierus, dejotājus, vingrotājus, lidotājus vai arī dzejniekus – par vecpuiša dzīves priekšrocībām un neērtībām, par finanšu krīžu varbūtējiem cēloņiem utt.”

Arī šodien avīzēs atrodam intervijas, kurās sabiedrībā patiešām cienījami aktieri un sportiski ar patriotiskām jūtām tiek ievilināti kategoriski izteikties pret eiro un par tautas gudrību, kurai būtu jāļauj izpausties referendumā. Taču no argumentācijas loģikas klaji redzams, ka savā nozarē patiešām cienījamais cilvēks, ekonomikas un finanšu jautājumos iederas starp tiem 86 %, kuri nav diez cik kompetenti, lai izsekotu līdzi ekonomikas un finanšu jautājumiem. Eiro ir pārlieku specifisks jautājums, lai to pārvērstu feļetonisma laikmeta izklaidējošās blēņās ar referenduma šovu.

Ja gribam saglabāt nopietnību, tad tautas balsošanai jānodod vispārīgāki jautājumi – par Eiropas Savienību, par mūsu vēlmi vispār uzturēt savā zemē eiropeisko tradīciju. Vai šis jautājums būtu jāpārvērtē? Ja nē, tad detalizētākos uzņemtā Eiropas virziena jautājumos būtu jāuzticas valdībai un parlamentam. Nav uzticības politiskajai elitei? Bet arī tas ir cita referenduma jautājums.

Vai es neticu savai tautai? Es neticu populistisku politiķu un ambiciozu patiesības sludinātāju koķetēšanu ar tautas gudrību un demokrātijas pārvēršanu par izklaidējošu manipulāciju ar bezjēdzīgiem referendumiem.

Sastrēgumstunda atpakaļceļā. Cits taksists. Viņam vienalga. Bija rublis, norēķinājās rubļos. Ir lats, norēķinās latos. Būs eiro, rēķināšoties eiro. Galvenais, lai neapšmauc naudas maiņas jukās. Lūk, tas arī būtu galvenais praktiski skaidrojamais jautājums.

Neviens no izvēlētajiem ceļiem nebūs bez grūtībām un ideāli pareizais. Jautājums, kā mēs izvēlēto ceļu ejam. Novēlu Latvijai 2013.gadā sekmīgi un vienoti iet stipras un vienotas Eiropas virzienā. Ja reiz esam izvēlējušies, tad ejam – bez raustīšanās un paceltu galvu!

Iet atpakaļ