Raksts publicēts laikrakstā „Latvijas Avīze” 2011.gada 7.martā.

Domājot par mūsu valsts problēmu būtību, uzmācas pāris drūmu jautājumu. Kāpēc mums iet tik slikti? Kāpēc tik daudz jauno brauc prom? Kāpēc nevar sabalansēt budžetu – vai nu jāceļ nodokļi, vai jāapcērp jau tā niecīgās summas, kas atvēlētas veselībai, izglītībai, pensijām un māmiņu atbalstam? Kādēļ izstrādājot budžetu valdība nevar savilkt galus kopā? Pastāv jau visiem zināmās atbildes – pasaules ekonomiskā krīze, piecdesmit okupācijas gadu mantojums, valsts izzagšana, SVF drakoniskie noteikumi. Varētu turpināt. Bet Latvijas gadījumā ir vēl viens iemesls, kas varbūt visbūtiskāk padziļina mūsu nelaimes. Pie šīs pārliecība esmu nācis pēdējā laikā pēc pamatīgākas iepazīšanās ar Nākotnes fonda darbu un īpaši ar demogrāfa Ilmāra Meža sniegtajiem datiem. Mūsu problēmas rada, varbūt kā pats galvenais iemesls, mūsu tautas demogrāfiskā situācija. Ja turpināsim kā šodien, mūsu situācija neatgriezeniski pasliktināsies – būs arvien mazāk naudas pensijām, jo būs arvien mazāk strādājošo, kas maksā nodokļus. Tad vajadzēs celt nodokļus un tad arvien vairāk jauno bēgs no valsts, kurā nodokļu nasta ir neciešama. Tas savukārt vēl vairāk samazinās strādājošo skaitu un apburtais aplis savilksies ciešāk. Šis process ir jau daļēji iesācies. Šodien mums ir aptuveni 600 000 pensionāru un 300 000 bērnu. Strādājošo vēl ir ap 950 000 (LA, 23.02.2011), bet KĀ BŪS NĀKOTNĒ, KAD STRĀDĀJOŠIE BŪS TIKAI ŠODIENAS 300 000 BĒRNI (un šodienas 950 000 nodarbinātie būs pensionāri)?

Tie, kam nerūp Latvija, ne latviešu tauta, tūlīt proponēs viesstrādnieku ievešanu, bet tad arī – beigas Latvijai! Ja latviešiem ir grūtības valdīt šodien, kad esam 60% no iedzīvotājiem, ko varam sagaidīt no situācijas, kad būsim 49%. Vajag arī paskatīties uz viesstrādnieku ievešanas sekām Vācijā, kur kanclere Merkele un citi politiķi tagad atklāti, „politiski nekorekti” paziņo par nespēju integrēt Vācijas sabiedrībā tur ievestos viesstrādniekus. Latvijā viesstrādnieku ievešanai būtu vēl katastrofālākas sekas (cita starpā – šodien avīzes ziņo par viesstrādnieku dēlu – islāma teroristu, kas Frankfurtē nošāvis divus cilvēkus un ievainojis vēl divus).

Tomēr drūmā nākotne ir novēršama. Esmu optimists – tā tiks novērsta. Latviešu tauta grūtos brīžos vienmēr ir spējusi saņemties. Paskatīsimies tikai uz mūsu brāļiem igauņiem. Viņu demogrāfiskais stāvoklis pirms kāda laika bija vēl kritiskāks par mūsējo, bet pēc saprātīgas valdības iesaistīšanās šodien Igaunijā dzimstība jau pārsniedz mirstību. Arī citās ES valstīs situācija ir uzlabojusies pēc pareizu un mērķtiecīgu reformu veikšanas.

Kā stāsta Ilmārs Mežs savās intervijās (LA, 12.11.2010, IR, 17-24.11.2010), lai kāda tauta noturētu nemainīgu savu iedzīvotāju skaitu, vidēji katrai sievietei jābūt 2,2 bērniem. Latvijā šis rādītājs ir 1,1 bērns. Ja turpināsies pašreizējā nostāja pret bērniem un ģimenēm, un dzimstība Latvijā tiešam arī uz priekšu būs tāda, kā līdz šim, tad jau 2060. gadā Latvijā būs apmēram 700 000 latviešu un 2100. gadā 300 000. Šie skaitļi aprēķināti neņemot vērā emigrāciju, tas ir, strādājošos, kas pamet Latviju. Bet kādu dzimstību varam sagaidīt valstī, kurā no sociālā budžeta 72% aiziet pensionāriem un mazāk kā 4% bērniem, kā tas notiek šodienas Latvijā? Ar to es nevēlos teikt, ka vienīgi jāsamazina pensijas, bet gan norādīt, ka ar bērnu pabalstiem kaut kas ļoti būtisks nav kārtībā un ka mums visiem, protams, ne tikai pensionāriem, bet gan absolūti visiem ir jānes kāds upuris lai tauta neizmirtu.

Pilnīgi neizprotamā veidā daži cienījami žurnālisti un pāris augstas valsts amatpersonas no Labklājības ministrijas ir medijos izteikušās pret dzimstību. Tas esot bezatbildīgi, „radikāļiem iespēja paklaigāt” vai „demogrāfiem pievērst uzmanību savai zinātnei”. Līdzīgi uzskati tika pausti kādā LNT ziņu raidījumā. Izskanēja pat vārds „amorāli” runājot par bērnu laišanu pasaulē šodienas apstākļos. Šī pieeja ir postoša. Atgādināšu, ka nekad mūsu cilvēki nav dzīvojuši grūtākos apstākļos, kā uz Sibīriju deportētie. Un tomēr Sibīrijā piedzima bērni un viņu „bezatbildīgie” un „amorālie” vecāki mums dāvāja daudzus izcilus cilvēkus, kā Māru Zālīti un Sandru Kalnieti.

Bieži dzirdam argumentu, ka lēmums veidot ģimeni un laist pasaulē bērnus ir ļoti personīgs jautājums un nevienam nav tiesību iejaukties citu dzīvē. Nav gluži tā. Šodien 29% no visām Latvijas sievietēm, kas ir māmiņu vecumā, nav bērnu, un 34% ir viens bērns. Protams, nevainosim cilvēkus, kam to nav medicīnisku iemeslu dēļ. Tomēr vairākumam šo sieviešu un viņu vīriem pašlaik ir vieglāk nekā tiem, kas uzņēmušies grūto pienākumu audzināt lielu ģimeni. Īpaši tiem, kam trīs vai vairāk bērnu. Bet pēc gadiem, kad visi būs pensionāri, šodienas vieglākas dzīves izbaudītāji gribēs lai citu bērni ar saviem nodokļiem maksā viņiem pensiju. To bērni, kas uzņēmās grūtības un pildīja savu pienākumu. Tātad nav gluži tā, ka „man nav pienākuma veidot ģimeni vai audzināt bērnus”. Ir gan, jo visi esam saistīti.

Sajūta ir tāda, ka lielākā daļa no tautas demogrāfijas problēmu neapzinās. Visļaunākais – to neapzinās mūsu elite. Ir jau arī iemesli par šādu problēmu nedomāt. Vēl jau ir 950 000 strādājošo. Vēl SVF mums aizdod, lai valdība varētu tērēt vairāk nekā tā ieņem. Un ja man nav bērnu – neatstāšu pēcnācējus, no kuriem SVF iekasēs šodien iztaisītos parādus. Vēl latviešu partijām ir vairākums Saeimā. Tikai neviens negrib tā dziļāk padomāt, kāpēc nevar to budžetu sabalansēt.

Nākotnes fonds cenšas vērst sabiedrības uzmanību uz demogrāfijas situāciju. Zema dzimstība pastāv Latvijā jau apmēram simts gadu un visā šajā laikā problēma nav nopietni risināta. Procesam ir jāsākas ar problēmas apzināšanos un saprašanu, tad skaidra mērķa uzstādīšanu un apņemšanos to sasniegt, piemēram - Latvijā būs divi miljoni latviešu 2060. gadā! Nākotnes fonds ir piedāvājis vairākus ieteikumus par to, kas būtu darāms. Iespējami ir dažādi pasākumi, pat tādi, kas neprasa budžeta līdzekļus – lielu ģimeņu prestiža celšana sabiedrības acīs, pagodinājumi, arī ordeņi daudzu bērnu vecākiem, garantēta vieta valsts universitāšu budžeta grupās bērniem, kas nāk no trīs vai vairāk bērnu ģimenēm, balsstiesības vecākiem viņu nepilngadīgo bērnu vietā, par katru bērnu pensionēšanās vecuma samazināšana sievietēm. Protams, ir arī tādas vajadzības, kas prasa budžeta līdzekļus, kā pabalsti, nodokļu atlaides un bērnu namu celšana. Te nu mums visiem būtu kaut kas jāupurē, vai nu dodot valstij vairāk vai saņemot no tās mazāk - un gribētu pasvītrot „visiem”. Beidzamais vārds būs mūsu jaunajai paaudzei. Ja viņi mīl Latviju, tad veidos lielas, stipras dzimtas ar daudz bērniem un darīs to, kamēr paši ir jauni, stipri, veseli. Nav nekā brīnišķīgāka par bērniem un viņi ir mūsu patiesā nemirstība. Bet viņu vecākiem ir jāpalīdz... tad ar laiku arī budžets būs kārtībā.