Jānis Zalāns: Daļu no eksportētā kurināmā Latvijā jāizmanto enerģijas ražošanā
05.08.2011 16:46

Eiropas Savienības (ES) enerģētikas politika ir virzīta uz lielāku enerģijas patēriņa kontroli un samazināšanu, enerģijas taupīšanu un intensīvāku atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošanu. Šī politika nav tikai saistīta ar klimata izmaiņām un siltumnīcefekta gāzu emisijas ierobežošanu, bet arī ar energoapgādes drošības un inovatīvu tehnoloģiju attīstības veicināšanu. EP un Padomes Direktīva 2009/28/EK paredz līdz 2020.gadam panākt 20% atjaunojamo energoresursu īpatsvaru kopējā ES energopatēriņā. Lai to sasniegtu, katrai valstij ir noteikti mērķi attiecībā uz to, kādam ir jābūt AER īpatsvaram kopējā enerģijas patēriņā. Latvijai, kura pašlaik ieņem otro vietu aiz Zviedrijas ar 33%, līdz 2020.gadam ir jāmērķē sasniegt vismaz 40%.
Atbilstoši ES direktīvā nospraustajiem mērķiem Latvijā tiek gatavots Atjaunojamās enerģijas likums, kas paredz veicināt vietējo AER izmantošanu un noteikt stabilu ilgtermiņa investīciju vidi atjaunojamās enerģijas ražošanai. Tai pat laikā izskan kritika, ka likums kavējas un ka nav skaidra redzējuma un vienotas politikas par to, kādus risinājumus Latvijā izvēlēties.
Saskaņā ar ES Direktīvu 2003/54/EK atjaunojamie enerģijas avoti ir vēja, saules, ģeotermālā, viļņu, plūdmaiņu enerģija, hidroenerģija, biomasas enerģija, atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes un biogāzes.
Pateicoties jau esošajai hidroenerģijas izmantošanai, Latvija var lepoties ar augsto AER īpatsvaru enerģijas ražošanā, tomēr tālāka šo resursu izmantošana ir apgrūtināta upju ekosistēmu apdraudējuma dēļ. Kādi citi atjaunojamie enerģijas resursi Latvijā ir pieejami? Vēja un saules enerģija ir ļoti dārga. Bet vēl arī ir meži (biomasa), kas plaši ir zināmi kā viena no mūsu galvenajām bagātībām.
Tāpēc aicinājām Jāni Zalānu, asociācijas „Latvijas Koks” enerģētikas sektora vadītāju, izteikt savu viedokli par enerģētikas politiku Latvijā.
Īsumā, varu visu pateikt piecos galvenos punktos:
1. Tur, kur siltumenerģiju ražo ar gāzi, jāpāriet uz tās ražošanu ar biomasu – parastajā jeb koģenerācijas režīmā, t.i., ražojot kopā gan elektroenerģiju, gan siltumu. Nozīmīgākais un vērā ņemamais siltumenerģijas patērētājs ir Latvijas lielākās pilsētas, galvenokārt Rīga. Tāpēc lielas biomasas koģenerācijas stacijas būtu jāražo lielu pilsētu tuvumā. Protams, te nav runa par tehnoloģiskajiem procesiem, kā maizes krāšņu vai konfekšu vārīšanas katlu apsildīšanu, kur ekonomiski izdevīgāk būs izmantot gāzi. Latvija eksportē kurināmo koksni, kuras pilnīgi pietiek, lai 2020.gadā mēs sasniegtu ES uzstādīto mērķi.
2. Latvija jau patreiz spēj nodrošināt savu elektroenerģijas patēriņu, tāpēc tai nav vajadzīga otra 400 MWel gāzes bloka celtniecība – tā ir izmesta nauda. Pie tam nākošgad mēs iekļausimies Nordpool elektroenerģijas biržā, un mūsu patēriņi pēc elektroenerģijas tiks nodrošināti no kopējiem tirgus dalībniekiem.
3. Latvijai nav jāceļ Liepājas vai Ventspils ogļu stacija, jo šīs stacijas var strādāt tikai kondensācijas režīmā, siltumu izmetot jūrā vai gaisā. Tāpēc tās prece – elektroenerģija – nekad nespēs konkurēt ar atomstacijas vai pat gāzes staciju ražoto elektroenerģiju.
4. Domāju, ka piedalīšanās Visaginas atomstacijas celtniecībā ir drīzāk biznesa projekts nevis elektroenerģijas apgādes drošības risinājums. Un vēl ir jājautā, vai tās ražotā elektroenerģija spēs konkurēt ar Kaļiņingradas, Baltkrievijas un Krievijas atomstaciju elektroenerģijas cenām? Varbūt, ka naudu, kura jāieliek Visaginas biznesā (aptuveni 1 miljards EUR) ir lietderīgāk ielikt citā biznesā?
5. Jaunajā Atjaunojamās enerģijas likumā nav jāparedz dāsnas piemaksas par zaļo elektroenerģiju. Ja nu vienīgi tās var paredzēt par tik, par cik var pārdot CO2 kvotas.