Gaidis Bērziņš: Dubultpilsonības pieļaušanu gaida visi aiz Latvijas robežām dzīvojošie latvieši

02.03.2012 15:17

Gaidis Bērziņš konferencē „Latvijas pilsonība 21. gadsimtā”. Foto: Saeima.

Tieslietu ministra Gaida Bērziņa referāts „Dubultās pilsonības nepieciešamība” konferencē „Latvijas pilsonība 21.gadsimtā” 2012.gada 2.martā.

Savu uzstāšanos vēlos sākt ar vakardien saņemtu vēstuli no Dienvidkalifornijas Latviešu biedrības:

Cienījamie „Latvijas pavalstniecība 21. gadsimtā” konferences dalībnieki!

Rakstu, pārstāvot Dienvidkalifornijas latviešu biedrības biedrus. Dienvidkalifornijā dzīvo daudz latviešu, kuri paši vai viņu vecāki dažādu iemeslu dēļ nepieprasīja Latvijas pavalstniecību aizritējušā gadsimta 90. gados, kad tas bija iespējams.

Vairākiem bijis jāatsakās no Latvijas pavalstniecības, jo viņi paši vai viņu bērni pieņēmuši ASV pavalstniecību. Latvijas pavalstniekiem šeit dzimuši bērni, kuŗi automatiski kļuva par ASV pavalstniekiem. Daudzi šejienes latvieši vēlas kļūt pat Latvijas pavalstniekiem, lai viņi un viņu bērni būtu piederīgi Latvijai.

Īpaši tas bija jūtams tautas nobalsošanas dienā 18. febuārī, kad tik daudzi vēlējās balsot un būt aktīvi Latvijas pavalstnieki. Dienvidkalifornijas latvieši pieprasa un atbalsta grozījumus likumā par pavalstniecību.

Ar cieņu, 
Dienvidkalifornijas latviešu biedrības valdes priekšsēdis
Ivars Mičulis.

Tieslietu ministrija ir devusi savu atzinumu un pašlaik Saeima veic darbu pie grozījumiem Pilsonības likumā, lai ietvertu tajā principus, pēc kādiem būtu pieļaujama dubultpilsonība.

Taču šis jautājums ir tik svarīgs, ka tam vajadzētu būt nozīmīgai Latvijas prioritātei. Tas ir nacionāls un valstisks jautājums.

Ir būtiski dubultpilsonības jautājumu izlemt pēc iespējas racionālā un saprātīgā termiņā, jo tieši šobrīd tas var ietekmēt konkrētu cilvēku likteņus. Mēs varam zaudēt veselas dzimtas, ģimenes. Mēs novilcinām vienu, otru, trešo mēnesi, gadu, un tie jau ir ne vairs desmiti, bet simti ģimeņu, kas Latvijai ir vai nu piederīgi, vai tiek nošķirti. Cilvēkiem rodas tīri cilvēcisks aizvainojums un arī neiespējamība kaut ko šajā jautājumā darīt. Loģiski, ka tas atsvešina no Latvijas.

Mūsdienās, globalizācijas apstākļos, kad cilvēki kļuvuši mobilāki, novērojama tendence, ka aizvien vairāk valstu pārdomā un lemj par labu dubultās pilsonības institūta ieviešanai. Tāpat Eiropā samazinās to jurisdikciju skaits, kuras paredz automātisku pilsonības zaudēšanu labprātīgas citas valsts pilsonības iegūšanas gadījumā. Jo sevišķi dubultpilsonību atzīst tās valstis, kuras piedzīvojušas plašu emigrāciju.

Latvijas situācija ir īpaša – vairāk nekā 20% pilsoņu - inteliģence, militārpersonas, politiskā vadība, rūpnieki, un daudzi jo daudzi citi – tika izdzīti no savas zemes un nedz viņi, nedz viņu pēcteči 50 gadus nevarēja tajā atgriezties. Tas automātiski nozīmē arī to, ka viņi tika saistīti stiprām saitēm ar savu mītnes zemi. 1994.gada Pilsonības likums ierobežoja dubultpilsonības iegūšanu šiem trimdiniekiem, nosakot īsu pieteikšanās termiņu, iepretim tam, ka viņu vietā Latvijā iebraukušiem cilvēkiem naturalizācijas tiesības nav ierobežotas ne ar kādiem termiņiem.

Latviešu emigrācija, kas Rietumvalstīs apmetās pēc 2.pasaules kara, un kuriem atbilstoši 1994.gadā pieņemtajam Pilsonības likumam vajadzēja Latvijas pilsonībai pieteikties līdz 1995.gadam, bet kas dažādu apstākļu dēļ šo termiņu nokavēja, ir svarīgi atcelt šos ierobežojumus un ļaut jebkuram Rietumvalstīs dzīvojošajam kara bēglim atgūt zaudēto Latvijas Republikas pilsonību. Tas būtu tikai godīgi pret tiem, kuriem kara dēļ nācās zaudēt savu dzimteni uz pusgadsimtu.

Latvijas valstij ir svarīgs katrs tās pilsonis, tāpēc Pilsonības likumā esošā norma, ka pēc brīvprātīgas citas valsts pilsonības iegūšanas ir jāzaudē Latvijas pilsonība, šobrīd jau ir pretrunā ar Latvijas interesēm. Ir skumji, ka mūsdienu Latvijā jānotiek tiesas prāvām par Latvijas pilsonības atņemšanu etniskajiem latviešiem tikai tādēļ, ka viņi kļuvuši arī par Zviedrijas, Somijas vai kādas citas Eiropas valsts pilsoņiem. Gadījums, kad zinātniekam- latvietim- gadu garumā jātiesājas par to, lai viņam neatņemtu Latvijas pilsonību, izraisa nožēlu. Šāda situācija vairs nav normāla un šogad Pilsonības likuma izmaiņām, kas atļauj dubultpilsonību, noteikti jāstājas spēkā.

Dubultpilsonības pieļaušanu gaida visi aiz Latvijas robežām dzīvojošie latvieši. Ir pietiekami daudz tādu, kas šo 20 neatkarības gadu laikā ir izveidojuši ģimenes ārpus Latvijas robežām. Ir valstis, kur iemācoties vietējo valodu, nodzīvojot noteiktu gadu skaitu un esot laulībā ar vietējo pilsoni, iespējams ne pārāk sarežģītā ceļā kļūt par šīs valsts pilsoni. Šīm personām visu laiku ir bijis jāslēpj un jābaidās, vai Latvijas iestādes to neuzzinās un nesāks tiesvedību par Latvijas pilsonības atņemšanu. Tajā pašā laikā mēs Latvijā esam steidzinājuši naturalizācijas procesu un par jaunajiem pilsoņiem padarījuši arī pietiekami daudz Latvijai nelojālus un latviešu valodu slikti pārvaldošus indivīdus. Tikmēr Latvijas vārdu un talantu pasaulē nesošiem latviešiem mēs Latvijas pilsonību atņemam.

Dubultpilsonības jautājums ir svarīgs tiem bērniem, kuri aug ģimenēs, kur viens vecāks ir Latvijas pilsonis, bet otrs ir kādas citas valsts pilsonis. Ja šī ģimene dzīvo ārpus Latvijas un kaut kādā brīdī tā tiek šķirta, un ja bērni ir citas valsts pilsonībā, un pēc šobrīd spēkā esošā regulējuma, viņi nevar vienlaicīgi atrasties Latvijas pilsonībā, tad Latvijas valsts ir bezspēcīga konfliktu un strīdu gadījumos iestāties par šiem bērniem. Lai gan šie bērni Latvijas valstij ir svarīgi, šādi tie tiek zaudēti. Ja viņi būtu arī Latvijas pilsoņi, tad saikne ar otru vecāku un tā dzimteni viņiem nepārtrūktu, un arī Latvijas institūcijas starptautiski varētu aizstāvēt šo bērnu intereses.

Vienas no lielākajām latviešu viesstrādnieku kopienām mūsdienās ir izveidojušās tieši Lielbritānijā un Īrijā. Abas valstis pilsonības ziņā ir raksturīgas ar to, ka pilsonības jautājumos vadās no jus soli principa. Tas nozīmē, ka ikvienam, kurš dzimis uz Lielbritānijas un Īrijas zemes, pienākas attiecīgās valsts pilsonība. Tātad, arī tad, ja abi vecāki ir Latvijas Republikas pilsoņi, viņi savu Īrijā vai Lielbritānijā dzimušo bērnu var piereģistrēt Īrijas vai Lielbritānijas pilsonībā. Viņi, protams, var doties uz Latvijas vēstniecību Dublinā vai Londonā un noformēt savu bērnu arī Latvijas pilsonībā, taču ir nelegāli bērnam vienlaicīgi atrasties Lielbritānijas un Latvijas pilsonībā, jo Pilsonības likums to šobrīd nepieļauj. Latvijas valstij ir vajadzīgi šie Īrijā un Lielbritānijā dzimušie bērni, Latvijas valsts nedrīkst tos zaudēt, arī šo bērnu dēļ pēc iespējas ātrāk jāmaina Pilsonības likums un jāatļauj dubultpilsonība.

Vēl viena ārzemēs dzīvojoša latviešu grupa ir to latviešu pēcteči, kas Latviju bija pametuši vēl pirms Latvijas valsts nodibināšanas 1918.gadā, līdz ar to viņi nevar mantot Latvijas pilsonību. Atzīstot jus sanguinis principu etniskajiem latviešiem, mēs atrisinātu Brazīlijas un Venecuēlas latviešu vēlmi nokārtot Latvijas pilsonību, iespējams tāpēc, ka kādi no viņiem varētu savu nākotni saistīt tieši ar Latviju.

Jautājums, par ko ir bijušas plašas diskusijas, ir par to valstu loku, ar kurām noteikt dubultās pilsonības iespējamību. Manuprāt, neapšaubāmi vispirms tām jābūt valstīm, ar kurām dzīvojam vienā politiskā un ekonomiskā savienībā – Eiropas Savienībā. Tajās latviešu skaits palielinājies tieši kopš mūsu dalības Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, daudzi latvieši dzīvo arī ASV un Kanādā, un ieliekot Pilsonības likumā normu, ka atļaujam dubultpilsonību ar NATO dalībvalstīm, mēs šo problēmu atrisinām. Svarīgs jautājums ir arī Austrālijā un Jaunzēlandē dzīvojošie latvieši. Austrālijā latvieši uz dzīvi pārcēlušies ne tikai uzreiz pēc 2.pasaules kara, bet arī mūsdienās. Likumdevējiem Saeimā jāizlemj, kā Austrāliju piepulcināt to valstu skaitam, ar kurām nākotnē atļausim dubulto pilsonību – vai ierakstot to Pilsonības likumā, kopā ar Eiropas Savienības un NATO valstīm, vai arī Latvijai slēdzot speciālu līgumu ar Austrāliju par dubultpilsonības atļaušanu.

Latvija ir maza valsts – pēdējā tautas skaitīšanā mūsu skaits uzrādījās tikai pavisam nedaudz virs 2 miljoniem. Latvijas iedzīvotāju skaits pastāvīgi samazinās. Šajos apstākļos mēs nedrīkstam zaudēt nevienu Latvijas pilsoni. Aicinu politiķus būt valstiski atbildīgiem un jau pavisam drīz vienoties par Pilsonības likuma izmaiņām, kas pieļautu dubultpilsonības principu, jo –uzsveru atkārtoti- mums ir svarīgs katrs Latvijas pilsonis.

Vienlaicīgi – jāapzinās, ka Latvijas pilsonība nevar būt kā dāvana, ko izdāļāt par kādiem nopelniem, vai pat bez tiem. Latviešiem svešumā bija jānosargā un jākopj sava valoda un kultūra, jo viņi negribēja zaudēt savu saikni ar Latviju un latvietību, vienlaicīgi viņi spēja adaptēties dzīvei citās valstīs. Tikmēr mūsdienās daudzi, kas ieceļojuši Latvijā no Padomju Savienības un viņu pēcteči, uzskata, ka viņiem Latvijas pilsonība pienākas tāpat vien – tikai tāpēc, ka viņi šeit dzīvo, pat nemākot valodu, un aizmirstot, ka pilsonība nozīmē lojalitāti pret savu valsti, pret tās satversmi, kultūru un valodu. Šiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka viņiem Latvijas pilsonība dāvināta netiks.

Paldies visiem, kas piedalījās referendumā, balsojot par mūsu valodu, līdz ar to parādot savu pilsonisko lojalitāti Latvijai! Vēlos ar gandarījumu paust: Mēs esam uzvarējuši! Tauta referendumā ir skaidri pateikusi savu nostāju un mums turpmāk jāvelta visi spēki latviskās identitātes stiprināšanai un tautas drošības sajūtas radīšanai! Mēs pašlaik gaidām no mūsu tiesību sargājošām iestādēm viņu darba rezultātu, lai tauta būtu pasargāta no līdzīgiem pazemojošiem uzbrukumiem. Parasti konferencēs mēs citējam pagātnes domātājus, es šoreiz vēlos Jums nolasīt citātu no man adresētas Dundagas sirmgalvja vēstules: „vēršos pie Jums ar lūgumu noskaidrot, kā nepilsonim pieļāva izprovocēt referendumu, kas pazemoja mūs- latviešus un izmaksāja no mūsu valsts maksimāli konsolidētā budžeta 1,7 miljonus? Kādas ir garantijas, ka tuvākā nākotnē mūsu valstij atkal nebūs jāpiedzīvo līdzīgs aizvainojums?”- šādi savu uztraukumu pauž 81 gadus vecs Latvijas patriots, kurš ir apbalvots ar 1991. gada barikāžu piemiņas zīmi. Vēlos publiski pateikties par šo vēstuli un uzsveru vēlreiz: šādi jautājumi vairs nedrīkst būt mūsu valsts un nācijas dienaskārtībā!

Pilsonības iegūšanas priekšnoteikums ir saikne ar Latvijas valsti – tādu Latvijas valsti, kādu to ir dibinājuši mūsu tēvi un vectēvi, paužot savu gribu, un kādu mēs to esam atjaunojuši – nacionālu valsti, kurā ir viena valstsnācija – latvieši un kas atrodas latviešu vēsturiski apdzīvotā teritorijā. Diez vai būs daudz tādu, kas vēlēsies uzturēt savu pilsonību ar valsti, kurai būs izskaloti tās pamati. Stiprinot tautas saikni ar valsti, vienlaicīgi jāstiprina arī pašas valsts un tās nācijas identitāte.

Un par to mums ir jābūt drošiem!
Drošā valstī ar stipru identitāti pilsonība ir vērtība!

Paldies!

Iet atpakaļ