Ziemassvētku kaujas audzēja tautas pašapziņu un ticību sev

19.12.2012 16:19

Pirmais pasaules karš bija pagrieziena punkts latviešu tautas vēsturē. 1914. gadā, sākoties Pirmajam pasaules karam, latvieši bija tikai viena no Krievijas impērijas tautām, par kuras pastāvēšanu maz kāds zināja. Latviešu strēlnieku varonīgās cīņas latviešu virsnieku vadībā, tēvu zemes mīlestība, kuru tie apliecināja vārdos un darbos, latviešu vārdu aiznesa pasaulē. Viena no slavenākajām latviešu strēlnieku kaujām bija Ziemassvētku kaujas, kuras sākās naktī no 22. uz 23. decembri 1916. gadā. Vārdi Ložmetējkalns un Tīreļpurvs kļuva par latviešu karavīru pašaizliedzības simboliem un svētām piemiņas vietām. Ziemassvētku kaujās latviešu strēlnieki cieta milzīgus zaudējumus, bet vienlaicīgi tās audzēja tautas pašapziņu un ticību sev.

Aija Fleija, Latvijas Kara muzeja direktore

Tautas vēsture veidojas no tās ģimeņu vēsturēm. Likteņi un pārdzīvotais veido mūsu personības, savukārt tās ietekmē mūsdienu notikumus. Jo dziļāk mēs spēsim izprast pagātnes notikumus, jo ciešāk spēsim turēties kopā. Aicinu atskatīties Ziemassvētku kaujās, iepazīstot profesora, Dr.med., ķirurga Jāņa Jankovska (1876–1925), Apvienotās latviešu strēlnieku lazaretes dibinātāja un vadītāja rakstu, kas publicēts žurnālā „Latviešu Strēlnieks” Nr.4. 1925./26.g. Latvijas veco strēlnieku piemiņas dienas izdevumā.

Daiga Kalnbērziņa, Nacionālās apvienības Ētikas komisijas locekle

Brāļu kapos

Sēž māmiņa uz neliela balta sola pie sava Ziemas svētku kaujās ievainotā dēla kapa. Ar gara acīm viņa redz savu Pēterīti vēl maziņu, žirgtu puisīti. Vēl atceras kā tas rotaļājās viņas klēpī. Parādījās pirmie zobiņi, sauca pirmo vārdiņu, sāka staigāt.

Paauga gāja ganos un ziemu skolā. Klaigāja Kurzemes birzēs un norās. Vēlāk pārnāca uz Rīgu, kuras nomalē tēvs apstrādāja nelielu zemīti. Tēvs nomira un dēls nu bij mātes apgādnieks.

Uznāca pasaules kaŗš. Atskanēja sauciens, lai latvju dēli pulcējas un stājas pretim niknajam ienaidniekam, kuŗš ieņēmis Kurzemi, tuvojās Rīgai.

Pēterītis bija viens no pirmajiem, kas brīvprātīgi stājās cīnītāju rindās. Brašos latviešu strēlniekus izvadīja sajūsmotā tauta ar jautru mūziku. Arī Pēterīša māte ar sevišķu lepnumu piedalījās gājienā. Jaunie karavīri pie pils sakāpa liellaivās un tos noveda Daugavgrīvu apmācībā.

Drīz vien pirmie latviešu strēlnieki devās uz Sloku, lai atsistu ienaidnieka uzbrukumu. Arī Pēterītis piedalījās šaīs sīvās cīņās un saņēma apbalvojumu par varonību. Māte lasīja šo ziņu prieka asarām.

Uznāca ziema. Tuvojās Ziemas svētki. Latviešu, strēlnieki stāvēja pie Ložmetēju kalna. Rosīgi izlūkoja ienaidnieka pozīcijas. Ziemas svētku naktī saņēma pavēli iet uzbrukumā. Ar varonīgu drosmi latviešu strēlnieki pārrāva ienaidnieka aizžogojumus un ielenca viņa apcietinājumus. Vajāts no latviešu strēlniekiem pārsteigtais ienaidnieks sāka bēgt. Ne sala, ne bezmiegs, ne izsalkums strēlniekus neapturēja. Nogāja līdz Kalnciemam, redzēja Jelgavas baznīcas torņus. Ticēja savai uzvarai; cerēja, ka Kurzemi drīz atsvabinās.

Bet ienaidnieks atjēdzās, dabūja palīga spēkus, sāka atgaiņāties no uzbrucējiem. Granātas šķembele ķēra Pēterīti krūtīs. Noasiņojušu, novārgušu atveda viņu Rīgas lazaretē. Nākamajā dienā apciemoja viņu māte. Cietēja sāpju pilnie vaibsti atdzīvojās, viņš cerēja un ticēja, ka atveseļosies. Māte viņu mierināja, lai gan iekšēji nojauta, ka Pēterītis nav dzīvotājs. Nākamajā naktī viņš aizgāja mūžībā

***

Meža kapos aizlūgšana, sēru mūzika. Nes gaŗā rindā baltus zārkus ar kaujā kritušiem varoņiem. Pēterīša zārkam seko veca māmiņa. Tās stāvs salīcis un sirds lūst no žēlabām. Gulda varoņus citu pie cita brāļu kapā un pārklāj ar dzimtenes smilti.

***

Bieži vien sēž māmiņa uz baltā sola pie koptā kapa. Ausīs tai skan izvadot dziedātā dziesma:

„Apklusuši mīļi vārdi,

Tikai sirdīs dzīvs tavs tēls.”

Plaša informācija par Ziemassvētku kaujām pieejama „Ziemassvētku kauju muzejā”

Iet atpakaļ