Mūsu cilvēki

Aigars Strupulis

Jelgavas novada deputāts, Jelgavas pilsētas galvenais speciālists nekustamā īpašuma nodokļa administrēšanā.

Roberta Zīles blogs

Dzintara Rasnača mājaslapa

Romāna Naudiņa mājaslapa

Latvijas Okupācijas muzejs

Roberts Zīle žurnālam “Bilance” – Nodokļi Latvijā – joprojām par labu saujiņai bagāto

04.09.2012 16:14

Eiropas Savienība (ES) acīmredzot visai drīz sāks drukāt vairāk naudas, ko mēs Latvijā uzskatījām par aizliegto augli. ES citās valstīs jaunajos laikos ir tendence nodokļus paaugstināt – it īpaši patēriņam un kapitālam, Latvijā ejam galīgi pretējā virzienā, turklāt nelaužot iesīkstējušo tradīciju ar nodokļiem neapgrūtināt daudz pelnošos. Politiskie vadītāji skatās Vācijas mutē, bet vajadzētu būt drusku tālredzīgākiem. Joprojām lielajā spēlē jābaidās no Krievijas. Kārpāmies ārā no krīzes, vajadzētu saliedēt sabiedrību, lai cilvēki nevis brauktu prom, bet atgrieztos, bet neko tālab reāli nedarām. Par to visu – intervijā ar kādreizējo finanšu un satiksmes ministru, tagad - Eiropas Parlamenta deputātu ROBERTU ZĪLI, kuru izjautā Bilances galvenais redaktors GUNTIS ROZENBERGS.

Intervija publicēta žurnālā "Bilance" 03.09.2012

Eiropa naudas drukāšanas priekšvakarā… Un atmiņas par Latviju 2008. gadā

Kas sagaida Latvijas un Eiropas ekonomiku tuvākajā laikā - otrajā pusgadā un nākamgad? Vai ir pamats optimismam, piesardzībai vai pesimismam?

Neteikšu, kā prezidents Andris Bērziņš nesen, ka neapjaušam, kas mūs sagaida… Tik traku ainu es nezīmētu. Protams, pārmaiņas var skart mūs. Ekonomikā vienmēr ir zināmi cikli, krīzes parasti noris diezgan sāpīgi. Un es paredzu, ka būs lēmumi, kuri jebkurā gadījumā izraisīs gan konkrētu valstu, gan sabiedrības noteiktu slāņu dzīves apstākļu pasliktināšanos.

Vasarā politiskā dzīve Eiropā pieklusa. Lai gan jūlija beigās itāļu premjers Mario Monti paziņoja, ka viņš redz jau gaismu tuneļa galā. Ja atceramies, līdz tam bija nepārprotams spiediens, ka jāvirzās tomēr uz eirobondu – eirozonas kopīgo vērtspapīru izlaišanu, kas savukārt nepatīk Vācijai un kura to pašlaik bloķē. Tomēr Eiropas Centrālajai bankai acīmredzot būs iespējas lietot quantitative easing – naudas paplašināšanu jeb, kā vienkārši saka, naudas drukāšanu – manā skatījumā, tās tad arī būs vienas no zālēm, kas var izārstēt situāciju. Tas palielinātu naudas masu eirozonā, lai gan vēlāk varētu pieaugt inflācija. Bet šis ir daudz labāks risinājums - eiro kursa pazemināšanās pret ASV dolāru vai japāņu jenu. Protams, tas nenāksies viegli. Amerikāņi un japāņi nebūs priecīgi un darīs visu, lai tas nenotiktu. Bet gandrīz vai vienīgās zāles Eiropai tiešām ir šī quantitative easing metodes lietošana, līdzīgi kā to darījusi Amerikas un Anglijas centrālā banka, drukājot naudu un pazeminot valūtas kursu.

Tātad notiks eiro devalvācija?

Tiks iepludināts vairāk naudas finanšu sektorā. Citādi nav iespējams finansēt neatliekamās vajadzības. Spānijas glābšanas pirmais solis bez palīdzības programmas iedarbināšanas bija apsolījums, ka līdz 100 miljardiem eiro varētu saņemt kapitālam Spānijas komercbankas. Tā bija zīme, ka naudas drukāšanas solis tiks sperts, jo finanšu sektors eirozonā ir stipri jāpiepilda ar naudu. Spānijā ir ap 600 miljardu gan franču, gan vācu naudas – tie pamatā nav nekādi hedžfondi, bet pensiju fondu un apdrošinātāju nauda…

Drukātā tik un tā būs ar precēm un pakalpojumiem nesegta nauda…

Tā jau tāpat nav segta ar precēm un pakalpojumiem. Tas ir tāds mūsdienu ekonomikā ļoti nosacīts jēdziens. Jau ap vienu triljonu eiro Eiropas Centrālā banka ir izlaidusi – deva līdz trijiem gadiem eirozonas komercbankām resursus, lai varētu pirkt Itālijas un Spānijas īstermiņa vērtspapīrus. Un tās to lielā mērā arī darīja. Un otru pusi naudas - ap 500 miljardiem eiro - tās glabā Eiropas Centrālajā bankā ar depozītprocentu likmi 0,25%. Saņem naudu par resursu cenu (0,75%) un nogulda pat ar negatīvu vērtību (0,25%). Lai arī, ciešot zaudējumus, nauda tomēr tā nonāk drošībā.

Tad jau laikam esat piesardzīgs optimists?

Jā, domāju, ka eiro nesabruks. Bet, iespējams, kāda valsts tiks piespiesta izstāties, jo nevar izmest, valsts var izstāties tikai pati. Bet nepiekrītu Andra Vilka pēdējā laika izteikumiem, uzbrūkot Grieķijai. Tā nav Latvijas finanšu ministra cienīga un diplomātiska rīcība ― pašiem neesot eirozonā, mācīt, ka Grieķijai vajadzētu uzupurēties, nemocīt eirozonu un izstāties, kas nav nemaz tik vienkāršs jautājums. Finanšu institūcijas citās valstīs tad cietīs no Grieķijas izstāšanās. Bet varbūt tā sāpe ir mazāka nekā Spānijas un Itālijas gadījumā.

Visu eirozonas valstu interesēs ir atrisināt problēmas, jo īsti vinnēt nevar neviens. Tās izrēķinās, ka labāk ir īstenot konkrētus pasākumus, lai nomierinātu finanšu tirgus, nekā sabrucināt eirozonu, no kā ciestu visi.

Esmu dzirdējis, ka Vācijai aptuveni vienādi zaudējumi būtu abos gadījumos – ja Grieķija paliek vai ja izstājas…

Tur nav ieguvumu. Daži gan saka, ka vajagot izveidot Ziemeļvalstu eiro, atstājot ārā Dienvideiropas valstis. Tas nav tik vienkārši, jo ir taču pārrobežu finansēšana. Kā dienvideiropieši spēs atdot vācu pensiju fondiem kādreiz ieguldīto cieto valūtu? Mīksto pret cieto nevarēs… Daudzi varbūt nepievērsa uzmanību ziņai, ka privātie investori piekrituši zaudēt Grieķijā naudu vairāk nekā 50% no grieķu vērtspapīru noguldījumiem. Lēmuma vidējais svērtais bija, ka viņi noraksta 53% no vērtības, bet… pārslēdz līgumus par grieķu vērtspapīru pirkšanu, kas paliek viņiem portfeļos. Un tas sāls ir – eiro vērtspapīri bija Grieķijas valsts izlaisti, bet pēc darījuma ar 50% vērtības norakstīšanu, atlikusī daļa palika pēc Anglijas likumdošanas. Tas savukārt nozīmē, ka grieķi nevarēs atdot drahmās. Citu valstu finanšu institūcijas bija ar mieru zaudēt pusi naudas, bet atlikušo otru pusi naudas saņems atpakaļ pat pie sliktākā Grieķijas scenārija.

Bet kas notiks Latvijā?

Man ir piesardzīgas prognozes. Neesmu tik optimistisks kā daži citi. Mūsu IKP bija ļoti zemu nokritis 2009. gadā, mīnus 16%. Vilks gan saka, ka jau esam atgriezušies pie pirmskrīzes līmeņa, jācer, ka tas balstās uz precīziem statistikas datiem. Ekonomika ir daļēji mainījusies uz labo pusi, nav tik daudz burbuļa pazīmju. Bet, manuprāt, daži mazi burbulīši jau veidojas, piemēram, nekustamā īpašuma jomā – attiecībā uz Krievijas un citu NVS valstu investīcijām šeit, jo rezidentu mājokļu tirgus faktiski ir dīkā. Kredītu faktiski nav, un mājokļa jautājums netiek risināts.

Ir vairākas eksporta nozares, kurās uzņēmumiem sekmējas, viņus finansē arī komercbankas, bet mani dara bažīgu tas, ka palielinās nerezidentu ieguldījumi komercbankās, ir vairāk jau par pusi… Mājokļu kreditēšanas jomā, ja vispār kaut ko kreditē, tad vairāk nerezidentus, bet ļoti maz ir kredītu vietējiem – Latvijas pilsoņiem mājokļu iegādei. Tas nozīmē, ka mēs izkļūšanu no krīzes attīstām, balstoties uz investīcijām, kuras nav stabilas un ilgtspējīgas. Nerezidentu nauda var aizbēgt ļoti ātri no banku sektora, ja rodas negatīvi apstākļi, jo īpaši, ja šī nauda pamatā nāk no Austrumiem. To uzsvēris arī Komercbanku asociācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis, ka atšķirību starp naudām nosaka tas, no kurienes tās nāk.

Vērīgs Eiropas procesu vērotājs ir pamanījis, ka šovasar apsīkusi informācijas plūsma publiskajos avotos par ekonomisko situāciju ES… Ziņas ir ļoti skopas, kas ir pilnīgi pretstatā nekā pērnajā vasarā. Ziņu nav! Bet no ES taču gaida izšķirīgus lēmumus! Nevarētu būt, ka tas tikai tāpēc, ka Merkeles kundze devusies atvaļinājumā… Ja ir sastingums informācijas plūsmā, tas taču veicina sastingumu arī ekonomikā: zelta cena stāv uz vietas, akciju cenas nekustas… Bet varbūt tāds ir mērķis? Kas notiek?

Šajā laikā eirozonas valstīm nebija jāpārfinansē daudz parādu – finanšu tirgiem šā jūlija otra puse, augusts nebija aktīvs laiks. Nekas kardināls nenotiek. Bet septembra sākums būs ļoti svarīgs. Ap septembra vidu būs Vācijas Konstitucionālās tiesas sēde, kurā lems, vai Vācija ir konstitucionāli tiesīga glābt krīzē cietušās valstis, pārvirzot līdzekļus Eiropas stabilitātes fondam jeb tagad tā sauktajam – Eiropas Stabilizācijas mehānismam. Tā ir atslēga, ko daudzi gaida. Ja būs pozitīvs vērtējums – ka rīcība nav pretrunā ar Vācijas konstitūciju un ka to vajag turpināt darīt, tad būs diezgan ātrs politisks spiediens virzībai, lai Stabilizācijas mehānismam piešķirtu komercbankas licenci un tas varētu pa tiešo aizņemties no Eiropas Centrālās bankas, tādējādi finansējot valstu parādus.

Šis lēmums ir pieņemts jūlijā Padomes līmenī, bet ne galīgi, jo tas vēl jāratificē nepieciešamajam skaitam valstu. Eiropas Stabilizācijas mehānismu jeb šo glābšanas fondu ar  bankas licenci grib franči, spāņi, itāļi. Vācija patlaban ir piesardzīga, jo nezina tiesas lēmumu. Šis fonds tad strādātu kā viena liela komercbanka, un, aizņemoties no Eiropas Centrālās bankas, ieguldītu šo naudu tālāk spāņu, itāļu vērtspapīros ilgtermiņā, un līdz ar to situācija stabilizētos. Protams, saistības paliek, vērtspapīri tiek ieķīlāti Eiropas Centrālajā bankā. Īstenībā tiek apieta situācija, kad Eiropas Centrālā banka pati tieši pirktu Spānijas vērtspapīrus primārajā tirgū, bet pērk caur šo fondu. Centrālās bankas kritiskās situācijās pludina finanšu sistēmā naudu. Jo, ja uzbrukums valūtai ir tik liels, ka ar to var atgadīties kas ļoti slikts, Eiropas Centrālajai bankai neatliek nekas cits kā pildīt savu lomu – finansēt valstu parādu. Protams, tas pēc kāda laika izraisīs inflāciju…

Latvijā gan mēs neko tādu nedarījām… ?

Nujā!... (Smaida – red. piez.) 2008. gada rudenī, kad mūs skāra krīze ar Parex un Valsts kasē bija atlikusi nauda tikai nedēļai,  bija jārīkojas ātri. Starptautiskais Valūtas fonds tolaik Latvijai bija ieteicis iet devalvācijas ceļu – tas tagad vairs netiek slēpts. Ja 2008. gadā būtu notikusi lata devalvācija, daudz kas būtu citādi nekā tagad. Es nesaku – labāk. Bet būtu savādāk bez šaubām. Visticamāk, tad būtu daudz vairāk zaudējumu komercbanku sektoram, un ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā, Zviedrijā. Daudz kas mainītos. Uzticība tajā brīdī Latvijas valūtai būtu ļoti zema. Katrā ziņā burbuļieguldījumus nekustamajos īpašumos un citās jomās komercbankas dabūtu norakstīt daudz lielākā apjomā, nekā noticis, saglabājot stabilo valūtas kursu. Otra iespēja bija tas, ko mēs izdarījām, – turot stingru kursu pret eiro, noasiņojot veicām iekšējo devalvāciju, ko, kā zinām, mēģina pasniegt kā labāko piemēru. Man pašam par to ir dalītas sajūtas. Līdzīgas kā Kristīnas Lagardas organizētā pasākuma laikā šeit jūnija sākumā Valūtas fonda vadošajam ekonomistam Olivjē Blanšāram, kurš savā runā Lielajā ģildē teica, ka „nezinām, kā būtu bijis, ja tiktu izvēlēts devalvācijas ceļš”. Līdz ar to viņš bija piesardzīgs, lai teiktu, ka Latvijai ar iekšējo devalvāciju šis bijis veiksmes stāsts… Vai būtu sliktāk, ja būtu bijusi parastā devalvācija, nezinām. Formāli Latvijas Banka varēja peldināt kursu +/-15% robežās un īstenot mazo devalvāciju, ko pieļauj Valūtas mehānisms 2, kam Latvija pievienojās 2005. gadā. Bet es piekrītu LB ekspertiem ― ja sāktu peldināt, viņi to kursu nenoturētu, tas izspruktu ārā no pieļaujamā koridora…

Nākotnes drauds - Krievija

Lai nu kā bijis, par laimi, dzīvi vēl esam… Ja mēs paraudzītos plašāk - vai notiekošais ES nav lielā mērā spēku samēra sakārtošana visas pasaules mērogā? Izskatās, it kā kāds kaut kur izlēmis, ka globāli ir jābūt tādam spēlētājam kā Eiropas Savienība. Jo tomēr Putina Krievija ir spēcīgs pretspēlētājs, ar Āzijas spēku arī jārēķinās? Varbūt kloķi tiek raustīti un spēle notiek plašākā mērogā?

Nezinu, vai tā ir spēle, bet katrā ziņā lielās ģeopolitiskās intereses globāli lielvalstīm un lielvalstu grupām ir bijušas visu laiku. Tagad jau nekas nav mainījies. Skaidrs, ka Amerika nevēlas zaudēt savas varas pozīcijas un turpina spēlēt savu ģeopolitisko spēli, kuras ietvaros tai, pieņemu, noteikti nevajag, lai Eiropas Savienība sabrūk. Tajā pašā laikā ir sacensība ar Ķīnu. Katrā ziņā Ķīna nevar kļūt vēl stiprāka, ja labi neiet ASV un Eiropas Savienībai. Tā objektīvi strādā uz savu lēto darbaspēka resursu (vairs ne tik lēta kā agrāk, jo vidusslānis Ķīnā ir pieaudzis) rēķina. Bet tai tagad nav tik daudz pasūtījumu un noieta tirgu Eiropā un Amerikā, kā bija pirms pieciem sešiem gadiem. Tas Ķīnu ietekmē politiski un no viņu reģionālās politikas viedokļa.

Skaidrs, ka Krievija spēlē lielu lomu, varbūt tā nav tik stipra, bet patlaban augstās enerģijas un citu resursu cenas palīdz Putina režīmam darboties. Domāju, ka viņu ģeopolitiskās intereses, tostarp pret mums, joprojām ir pietiekami lielas, un tādas arī būs turpmāk. Un tai, bez šaubām, nevajag stipru Eiropas Savienību kā organizāciju. Viņi negrib arī stipru NATO. Tāpēc tā spēlē citādu vektoru nekā ASV. Uzskatu, ka Latvijas interesēs  nav Eiropas Savienības drupināšana. Tie, kas to piesauc, ir vieglprātīgi. Citādi mēs nokļūsim daudz agresīvāka spēka ietekmē, nekā esam patlaban.

Kāds varētu būs lielākais nākotnes jautājums pasaules mērogā?

Eiropas Savienība ir jāsaglābj, Lielbritāniju nevajag spiest ārā. Arī Eiropā ir politiķi, kas grib to attālināt no ES. Tas nav ne Lielbritānijas, ne mūsu interesēs. Tā ārpolitikas jautājumos lielā mērā stabilizē Vācijas vai Francijas pozīciju. Ja tā būtu ārpus, tas mums būtu ļoti slikti no lielās politikas viedokļa.

ES nedrīkst sabrukt, pat ja mainās eirozonas sastāvs. Citādi Krievijai radīsies jaunas telpas ietekmēšanas iespējas ES austrumos. Ņemot vērā, ka tās rokās ir energoresursi, ES atradīsies lielvalstu valdības, kas būs gatavas apmierināt savas intereses, nerūpējoties par mazajām ES dalībvalstīm.

Tātad ģeopolitikas galvenā kārts ir Krievija?

Jā. Mēs taču redzam, cik tas režīms ir demokrātisks… Pēc Putina ievēlēšanas nevajadzētu būt ilūzijām. Ja arī iekšpolitikā parādīsies opozīcija, Krievija tik un tā gribēs agresīvāku ārpolitiku, kas varētu ap ārpolitiski stipro līderi Putinu saliedēt arī tos, kas ir opozīcijā.

Vai arī ES baidās no stiprākas un agresīvākas Krievijas?

Domāju, visi, kas ir pieredzējuši tā saukto austrumu bloku un tostarp tāda liela ES valsts kā Polija. Zinu politiķus no prezidenta nelaiķa Kačiņska un viņa brāļa partijas, kas ir manā Eiropas konservatīvo reformistu grupā – viņu domas ir viennozīmīgas. Tāpat domā čehu premjera partijā. Nevienam nav ilūziju par šo virzienu… Bet viņi, protams, jūtas daudz labāk nekā baltieši.

Dzirdēts, ka mūsdienās daži runā pat par atmosfēras ieroču pielietošanu jeb dabas kataklizmu izraisīšanu, lai risinātu globālās ietekmes jautājumus…

Neesmu eksperts šajā jautājumā. Zinu to, ko visi citi, ka mēra Lužkova laikā uz Maskavas jubilejas svētkiem šaudīja ar lielgabaliem, lai aizdzītu lietus mākoņus. Tā ka pieņemu, ka lielvalstīm zināmā mērā ir kaut kāda ietekme uz atmosfēru, bet nedomāju, ka tas ir izšķirošais. Vienlaikus ģeopolitiskās intereses ir ļoti lielas. Kaut vai Sīrijas gadījums to pierāda – kāda ir sadursme ar Krievijas pozīciju, kas ir tās ģeopolitiskā interese! Tas nav tikai vienas valsts – Sīrijas miera jautājums. Tā ka nevar teikt, ka nav cīņas un ka nelieto vismodernākās iespējamās lietas  - gan politikas, gan tehnikas ziņā, šad tad arī militārajā jomā (redzējām Lībijā). Neizslēdzu, ja tehniski ir šādas iespējas, tad tādas metodes var arī izmantot.

Finanšu tirgi nošķaudās uz Māstrihtas kritērijiem… un runas par federāciju ir fikcija

Vācija, kas izvirzījusies par situācijas risinātāju Eiropā, pati ir klasiskākais piemērs Māstrihtas kritēriju pastāvīgā pārkāpšanā, bet tā tagad ir tā, kas uzvedas kā smagsvars. Situācija ir tāda, ka Grieķija jau nevar darīt, ko grib, Spānija būs turpat. Izskatās, ka virzāmies uz federāciju Eiropā ar Vācijas dominējošo lomu tajā? Vai tas ilgtermiņā nav bīstami?

Par Vāciju stāsts iznāks garāks nekā jūsu jautājums. Vācijas uzkrātais valsts parāds ir 80% no IKP, un tas krietni lielāks par Māstrihtas kritērijos atļauto – 60%. 2005., 2006. gadā Vācija un Francija pārkāpa Izaugsmes un stabilitātes pakta kritērijus, bet tām par to nekas nebija, lai arī portugāļus sodīja par daudz mazāku pārkāpumu. Bet krīze parāda to, ka finanšu tirgi, pērkot Vācijas vērtspapīrus, nereaģē uz Māstrihtas kritērijiem. Māstrihtas kritēriji akadēmiski ir pareizi, bet tie praksē nestrādā. Jo Spānijai bija daudz mazāks valsts parāds nekā Vācijai. Bet finanšu tirgi zina, kas notiek komercbanku sektorā, kādas problēmas ir ar nekustamo īpašuma burbuli Spānijā, pārzina strukturālās lietas politikā, izdevumu pozīcijas, kas Spānijā ir sliktākas nekā Vācijā. Gerharda Šrēdera valdība, gan būdama kreisa, tomēr veica diezgan būtisku un sāpīgu darbaspēka reformu 2004., 2005 un 2006. gadā, padarot Vācijas ekonomiku krietni konkurētspējīgāku. Tāpēc Vācijas situācija izdevumu daļā bija labāka. Līdz ar to finanšu tirgi vērtē pavisam citus, nevis Māstrihtas kritērijus.

Valstīm, kuras krīt zem sitiena, Māstrihtas kritēriji nav tas izšķirošais, kāpēc tās sit. Bet skaidrs, ka Vācija ieguvusi no eirozonas ļoti daudz. Mēģināt pasniegt, ka tā tagad glābj citus – tas nav tik vienkārši. Vācija pēc eirozonas izveides ļoti palielināja eksporta daļu uz to, pazuda valūtas un citi šķēršļi. Vācieši un austrieši to ļoti pieaudzēja. Ap 50% Vācijas eksporta ir uz eirozonas valstīm, Austrijā pat 56% pagājušā gadā. Turklāt pāri robežām ir gājušas arī finanšu plūsmas, lai to visu finansētu. Ja eirozona sabruktu, viņiem klātos slikti. It īpaši ilgtermiņa ieguldījumu pensiju fondiem tas ir sāpīgi, kas sedza Spānijas vērtspapīru pirkšanu vai finansēja citus ilgtermiņa ieguldījumus, kas likās ļoti droši. Tagad, kad krustu šķērsu visiem ir aizdota nauda, to vajag dabūt atpakaļ. Bet ir arī jaunas preces, kas top un kuras vajadzētu pārdot. Bet, kas tās pirks, ja nebūs finansējuma…

Arī Vācija ir ļoti labi padzīvojusi desmit gadus kopš eiro ieviešanas, un tai, patīk vai nepatīk, sava daļa zaudējumu tagad būs jācieš. Ja tas notiks caur inflāciju, tad uzkrājumi zaudēs daļu savas vērtības, kas varbūt ir mazāk sāpīgais.

Iedomājoties, ka eiro devalvējas, ir it kā nepatīkami, bet varbūt tas ļauj spāņiem, itāļiem un citiem, kam ir rūpniecība (Grieķijā, kur nav industrijas, varbūt tas ir grūti), atsperties eksportā. Un šīs valstis tad varētu pašas izkārpīties ārā. Bet, protams, ir ļoti grūti pateikt Vācijas pensionāram, ka viņa uzkrājumi nav vērtīgi. Politiski tas ir diezgan neiespējami. Tāpēc Vācijas loma eirozonā ir ļoti liela, un visi skatās, kā tā rīkosies. Merkelei nākamajā gadā ir gaidāmas vēlēšanas. Situācija ir sarežģīta. Viņu politiski var saprast.

Te parādās iekšējā politiskā problēma katrā ES dalībvalstī, kā tālāk vadīt valdību, lai izdarītu tos soļus, kas varbūt sāpina tautu, bet bez kuriem tāpat neiztikt.

Par federālismu – vesels stāsts. Eiropas Parlamentā kreisā pozīcija saka: taisām ES federālu valsti kā ASV, tad varēsim labāk sakārtot finanšu politiku. Bet tagad, kad visi diskutējam par nākamo septiņu gadu budžetu, ziniet, kopējais federālais budžets ir 1% no IKP no ES kopējā. ASV - vairāk nekā 20%. Kad paskatāmies, kādas funkcijas finansē no federālā budžeta, - tur sedz sociālo, veselības jomu. Tās ir milzīgas lietas. Ja gribam federāciju pēc ASV modeļa, tad, lūdzu, metam nevis 1% centrālajā budžeta cepurē, bet – 15-17%! Un sadalām funkcijas visā ES – veselība, sociālās lietas, pensijas, bezdarbnieku pabalstus sedzam no šā budžeta! Bet… neviens to negrib maksāt! Vācija, Somija, Holande un vēl citas valstis pat cīnās, lai iemaksu 1% nākamajiem 7 gadiem samazinātu – līdz 0,94 vai 0,95%!... Kurš tad būs ar mieru 15-17%?! Līdz ar to tā nav godīga spēle. Nevar uztaisīt federālu sistēmu Eiropas Savienībā bez naudas un bez centralizēto funkciju nodrošināšanas. Tad latvietim vairs nebūtu jēgas braukt meklēt darbu citur, jo šeit viņš jutīsies tikpat sociāli aizsargāts krīzes situācijā, kā dzīvojot Anglijā un Īrijā. Bet tā ir neiespējama lieta. Šis ir labs piemērs tam, ka federālistu argumenti par federālismu nestrādā, un tā ir iespēja atsist viņu tieksmi pēc politiskās varas. Nevar uztaisīt federālu valsti ar 1% kopējo budžetu. Tā ir fikcija. Tas būtu tas pats, ja mēs Latvijā pateiktu – cik nodokļu Latgalē nāk, tik nāk, un no ienākošās naudas tad uzturiet savus pensionārus, no Rīgas budžeta iedosim jums pabalstiem 1%!? Kas tad Latgalē paliktu! Visi atbrauktu uz Rīgu… Tāpēc mums ir izlīdzināšanas fonds, kur lauvas tiesu maksā Rīga, Ventspils un citi.

Bet tas, ka Vācija tagad uzmetusies par galveno glābēju, Latvijai ilgtermiņā nevar slikti atspēlēties?

Nepārprotami zinu, ka Latvijas pašreizējais premjers un finanšu ministrs uzskata, ka galvenais mūsu atbalsts ir Vācija un Merkele. Droši vien Vilks tā iespaidā izteicās par Grieķiju ar tādiem vārdiem, kādus neatļaujas sacīt pat daži Vācijas ministri… Skaidrs, ka Vienotības politiskā vadība ir uzlikusi akcentu uz Vāciju. Nesaku, ka tas ir nepareizi. Patlaban nav mums cita liela Eiropas spēka, uz ko paļauties. Bet vienlaikus mums, pirmkārt, tomēr jāsaglabā savas reālās intereses, jo Vācijas intereses kādā brīdī var atdalīties no mūsējām. Un, otrkārt, Vācijā tuvojas vēlēšanas, un ja nu Merkele nevinnē? Tad var nākt kreisā valdība, kas domā tuvāk un līdzīgi Olāna valdībai Francijā. Mums patlaban nostāties pret frančiem un itāļiem, kas veido vienu asi - Olāns ar Monti (par eirobondu izlaišanu, par licences piešķiršanu minētajam fondam), Vācija ir pret to. Tāpēc vienmēr Padomes sēdēs nostāties tikai Vācijas pusē – kopumā jā, bet es būtu piesardzīgāks un neliktu visas kārtis tikai uz Merkeli. Vajag mums tomēr reālāku skatu.

Vācija pirmām kārtām strādā savās interesēs. Lai atceramies gadījumu ar slaveno Nord Stream gāzesvadu, kam poļi un Baltijā daudzi pretojās. Tas tika saukts par G. Šrēdera nodevīgo paktu. Viņš pēc Latvijas korupcijas likumdošanas tiktu notiesāts, ja būtu mūsu premjerministrs, jo aizgāja strādāt uz Gazprom, ar kuru kā valdības vadītājs bija parakstījis līgumu. Merkele, pārņemot valdības vadīšanu, turpināja atbalstīt projektu, jo Vācijā šis vads diversificēja tirgu tai un dažām citām Rietumeiropas valstīm par labu, bet par sliktu austrumeiropiešiem. Līdzīgi var notikt arī turpmāk. Es aicinātu šodienas varas cilvēkus – premjeru un finanšu ministru it īpaši, kas ir redzamākie Vienotības cilvēki, nerunāt vienmēr ar Vācijas nepateiktiem vārdiem…

Mēs draugu nometnē vienmēr pieglaužamies tam stiprākajam…

Redzēs, kā beigsies sarunas par ES budžeta perspektīvu nākamajiem septiņiem gadiem. Vācijai ir liela teikšana, vai dabūsim sev svarīgākās pozīcijas – reģionālās politikas visu struktūrfondu un arī lauksaimniecības maksājumus, lai nesaņemtu mazāk nekā iepriekš.

Nodoklis banku darījumiem un PVN uz preces saņēmēja atbildību

Mēs redzam, ka pēdējā laikā notiek ES finanšu pārvaldības centralizācija – savu budžetu laikam nevarēs valstis pilnīgi brīvi veidot. Bet kā būs ar nodokļu noteikšanu – vai arī te nav gaidāmas pārmaiņas?

Politiski redzamākais solis bija finanšu darījumu (transakciju) nodoklis, kas izraisa milzu debates. Parlamentā tas jau pieņemts, bet nestāsies spēkā, kamēr nav visu valstu piekrišanas. Lielbritānija un Zviedrija ļoti stingri iestājas pret to. Manus kolēģus  britu konservatīvos var saprast – Sitija Londonā dod 11% no IKP. Ir aprēķini: ja ievieš finanšu darījumu nodokli tā, kā Eiropas Komisija piedāvā (0,5% akcijām, 0,01% atvasinātajiem finanšu instrumentiem jeb derivatīviem utt.), Sitija varētu samaksāt 60-80% no kopējiem šā nodokļa ieņēmumiem Eiropā. Skaidrs, ka pasaules lielākais finanšu centrs joprojām ir Londona. Un citu Eiropā īsti nav. Varbūt vēl Ženēvu un Cīrihi var daļēji pieskaitīt. Tad seko Ņujorka, Honkonga, bet Parīze un Frankfurte īsti netur līdzi. Tāpēc ir skaidrs, ka angļi pret to turēsies līdz galam. Spiediens iet tiktāl, ka politiski angļus pat spiež ārā no Eiropas Savienības, kas, protams, ir pilnīga galējība.

Francija aprīlī vienpusēji ieviesa šo nodokli, ienākumi no tā, kā viņi nākamgad rēķina, ir 500 miljoni eiro. Sociālisti turpina Sarkozī šajā jomā iesākto – tas ir populārs solis, ka apliek šādus ienākumus ar nodokli. Bet, kamēr visas valstis nepiekritīs, tas nestāsies spēkā. Es domāju, tas nenotiks.

Par nodokļiem vēl viena kopīga lieta - attiecībā uz netiešajiem nodokļiem, kur ES var nākt ar priekšlikumiem. Ir priekšlikumi par riska kapitālu. Un - par PVN ātrās reaģēšanas mehānisma ieviešanu. Ir dažas ES dalībvalstis, kas jūt, ka nesavāc PVN pietiekamā apjomā. Tāpēc būs atļauts PVN nodokļa samaksas atbildību pārlikt uz saņēmēju, nevis uz preču piegādātāju. Eiropas Komisija pamato, ka gadā Eiropas Savienībā netiek samaksāts PVN 100 miljardu eiro apjomā, kas ir liela summa. Šī ierosme rudenī nāks uz parlamentu un būs svarīgs pasākums nodokļu jomā.

Vai nodokļu jomā ES nebriest vēl kādas inovācijas?

Iejaukšanos tiešo nodokļu jomā neatļauj Lisabonas līgums. Bet skaidrs, ka kopumā ir vēlme mēģināt kontrolēt izdevumus. Bija regulas un viena direktīva, kas nosaka, kas valstij jādara attiecībās ar Briseli, ja iestājas budžeta krīzes situācija. Top vēl divi dokumenti Padomē un Parlamentā, kuri rudenī tiks apstiprināti – būs jau astoņu dokumentu pakete par to. Nokļūstot monitorējamā situācijā (zem lupas), būs jāveic gana stingra budžeta izdevumu saskaņošana u.tml. ar Briseli.

Latvijā – trešais zemākais nodokļu slogs un greiza nodokļu struktūra

Eurostat ir salīdzinājis nodokļu bāzi dažādās valstīs, iegūstot Latvijai ļoti interesantus datus. Apmēram puse ieņēmumu ES tiek iekasēta ar darbaspēka nodokļiem, 30% - no patēriņa nodokļiem, un atlikusī daļa – kapitāla nodokļi. Aplūkojot kopējo nodokļu slogu attiecībā pret IKP, Latvijai tas ir trešais zemākais – kopumā 27,3% no IKP, vēl zemāks ir tikai Lietuvā un Rumānijā…

Tomēr nodokļu struktūra mums joprojām ir nepareiza. Ar kapitālu saistītie nodokļi Latvijā ir ļoti zemi. Visumā mums ir zemas iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes, turklāt nav progresīvas. Mani īpaši sasāpināja, ka Zatlera Reformu partijas apsolījumu dēļ valdība piekrita pakāpeniski samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli līdz 24, tad 22 un pēc diviem gadiem līdz 20%. Eiropā karstajā krīzē šis nodoklis faktiski iet pretējā virzienā. Sāpīgākais, ka izdevās pielikt tikai 15 latu neapliekamo minimumu par bērniem, bet 45 lati paliek neapliekamais minimums normāli strādājošajam. Jau 2005.-2006.gadā sarēķinājām – ja atlaiž 1% IIN, tas ir daudz vairāk no 1000 latu nekā no 200 latu algas. Ja pašvaldību budžets atļauj, vajadzēja celt neapliekamo minimumu (un atvieglojumus par apgādājamajiem). Vismaz līdz līmenim, kāds bija pirms krīzes, – 90 latu. Jo tas atstāj vairāk naudas makos tiem cilvēkiem, kam mazāka alga. Nesen arī Bilancē bija dati, ka vairāk nekā trešdaļai algas ir līdz 200 latiem mēnesī. Tas nozīmē, ja trīs gadu laikā IIN pazemināsim līdz 20%, 5% ieguvums no 2000 latu algas ir nesalīdzināms ar ieguvumu no 200 latiem.

Sabiedrības ienākumu sadale Latvijā kļūst vēl netaisnīgāka. Un tā ir gājusi, starp citu, tikai sliktajā virzienā. Tā sauktais Džini koeficients mums visu laiku iet arvien negatīvākā virzienā. Aizvien netaisnīgāk sadalās ienākumi! Neapliekamais minimums un atvieglojums par apgādājamo ir tas instruments, kas ļauj to balansēt.

Sperts politiski ļoti nepareizs solis. Šī valdība izdarījusi izvēli par labu labāk pelnošajiem. Es neesmu pret bagātiem cilvēkiem, bet normāli ir, ka nodoklis sabiedrībā ir solidaritātes pazīme. Un, ja ir krīze, – tad vēl jo vairāk.

Bet vai bagātākā slāņa intereses nav lobētas Latvijā visu laiku kopš neatkarības atgūšanas?

Piekrītu, tā tas ir. Kur ir viszemākā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme Eiropā? Bulgārijā! 10% likme. Vai tā ir valsts, no kuras mums jāņem piemērs un paraugs? Varbūt labāk no Īrijas, Dānijas, Vācijas? Lietuva nobrauca lejā uz 15%, vai viņiem ļoti labi iet? Igauņiem nodokļu slogs ir 34% no IKP. Ņemot vērā, ka igauņi kredītreitingā ir kādas četras piecas pakāpes augstāk par Latviju, tad nevar teikt, ka nodokļu politika viņiem ir galīgi dēlī un pārāk daudz pārdala caur nodokļiem.

Latvijā mums par zemu ir patēriņa nodokļi, bet jo īpaši kapitālam. Nekustamā īpašuma nodoklis ir iznācis ļoti greizs – ir 1,5% par zemi un 0,1; 0,2; 0,3% - par ēku. Līdz ar to, ņemot vērā vēl, ka Valsts Zemes dienesta metodoloģijā ēkas kadastrālajā novērtēšanā galvenais ir zemes faktors, tas ir nepareizs. Tāpēc Jūrmalā, salīdzinot divus vienādus zemes gabalus, uz viena no tiem ir veca jūrmalnieka māja un uz otra -  mūsu austrumu kaimiņa nopirktā pils, - nodoklim ir minimāla atšķirība, mazliet augstāks ir tikai ēkas nodoklis. Zemes nodoklis ir vienāds un ļoti augsts attiecībā pret ēkas nodokli. Ja jūs varat atļauties lielākas ēkas, jums ir jāmaksā lielāks nodoklis. Un relatīvi jāsamazina proporcijas attiecība starp ēku un zemi.

Otrkārt, ir jārunā par kapitālu. Labi, ka vispār ieviesa 10% nodokli no kapitāla. Bet varētu darīt, kā ir Īrijā, kur katru gadu tiek mainīts neapliekamais minimums no kapitāla. Nevajag ņemties ap tanti, kas ar saviem depozītiem nopelnījusi varbūt 10, 50 vai 100 latu gadā. Īrijā nepaliekamais kapitāls bija 1300 eiro gadā. Jums ķeras klāt tikai tad, ja ir vairāk par šo slieksni. Bet, ja ir krietni vairāk, tad uzliek nodokli 20%, Īrijā kādu laiku šis nodoklis bija pat 40%. Citādi iznāk – ja ir algas ienākums, maksāju ienākuma nodokli 25%, bet, ja kapitāla pieaugums, – tad 10%. Ar ko tas otrs ir izredzētāks? Labi, ja esat īpašnieks un izņemat dividendes, samaksājat 15%. Arī tad, ja jūs pārdodat uzņēmumu, nodokļos nesamaksājat, cik pienāktos. Mums vajadzētu radīt vienādi cienījamu nodokli -  ienākums no kapitāla kā minimums ir tikpat līdzvērtīgi jāapliek ar nodokļu slogu kā alga. Ar ko īpašnieks ir labāks par darba ņēmēju? Rezerves šeit bez šaubām ir.

Un vēl viena ačgārna lieta – nodeva par darījumu ar nekustamo īpašumu – 2%... Lielbritānijā, zinot, ka ir nācis nekustamā īpašuma burbulis, viņiem līdz 125 000 mārciņu nodoklis ir nulle, ja vairāk, tad 1, 3, 4%,  pie 2 miljoniem mārciņu nodoklis par darījumu ir 7%, un 15% nodoklis, ja īpašumu virs 2 miljoniem mājoklim pērk konkrētas juridiskās personas. Mums visiem nerezidentu pirktajiem īpašumiem šis nodoklis ir 2%, un bizness iet griezdamies.

Mums vajadzētu izbeigt Šengenas atļauju tirgošanu šādā veidā, piešķirot uzturēšanās atļaujas. Drīzāk jāpāriet uz pirmā mājokļa iegādes atbalsta programmu saviem cilvēkiem. Pirmais mājoklis ir tas, kas nekad nav bijis ierakstīts Zemes grāmatā. Tie pamatā ir jauni cilvēki. Arī tie, kas pašlaik ir Īrijā, Anglijā, vienalga kur. Viņiem būtu jādod galvojuma sadaļa komercbankām, lai viņi varētu veikt pirmo iemaksu vai ieviest grantu sistēmu. Lai viņi iegūtu handikapu mājokļu tirgū Latvijā. Ja cilvēks ir Anglijā, bet varētu nopirkt mājvietu Latvijā, viņš, visticamāk, atgriezīsies. Mājvieta ir viena no tām ģimenes lietām, kas cilvēkus pietur. Faktiski visiem patīk dzīvot Latvijā –dabas, kultūrvides dēļ, kur viņš audzis. Ienākumu trūkuma dēļ viņš ir spiests braukt projām. Ja būs mājoklis, kas viņu piesaistīs, viņš atgriezīsies. Bet tā vietā mēs dodam papildu bonusus ar Šengenas atļauju pamatā NVS valstu pilsoņiem par noteikta limita ieguldījumiem šeit un būvējam vidusslānim no Maskavas dzīvoklīšus Jūrmalā, Pierīgā un citās vietās, bet to bonusu īstenībā saņem attīstītāji. NVS pilsonis ir gatavs par dzīvokli šeit maksāt un pārmaksāt, lai ieguldījums būtu 100 000 latu, lai papildus vēl iegūtu Šengenas atļauju, ko viņam kā lielam investoram dod Latvijā valsts.

Iznākumā tas nozīmē, ka mājokļu tirgus noteiktā segmentā pieaug, būvniekiem atkal cenas kāpj, bet segmentā, kas vērsts uz vietējiem cilvēkiem, nenotiek nekāda rosība.

Aplūkosim Jūrmalas pašvaldību, kurā arī es dzīvoju. Pašvaldību budžetā ir divas galvenās pozīcijas: iedzīvotāju ienākuma nodoklis un nekustamā īpašuma nodoklis. Nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumi pašvaldībās Latvijā vidēji ir zem 20%. Krievijas pilsonis no Maskavas, kas nopērk dzīvokli Jūrmalā, samaksā NĪN, kurš ir apmēram tikpat liels kā latvietim, kas pirms tam maksāja par to pašu zemi, nodoklis ēkas daļai ir tikai mazlietiņ lielāks. Zeme paliek tā pati. Līdz ar to pašvaldība no šā darījuma nedabū neko vairāk. Un šāds pircējs ir pat pazeminājis pašvaldību budžeta ieņēmumus, jo Latvijas pilsonis vismaz no nelielas algas maksāja IIN, bet Krievijas pilsonis pašvaldības budžetā neko nemaksā, tomēr infrastruktūru izmanto. Viņš turklāt ir slikts infrastruktūras patērētājs, jo dzīvo šeit dažas nedēļas gadā, pārējā laikā nelieto ne ūdeni, ne gāzi. Tā ka nekāda liela labuma no tā nav ne pašvaldībai, ne kam citam.

Latvijā laikam problēma nav augstie nodokļi, jo citādi Ziemeļvalstis jau sen būtu kļuvušas atpalikušas ar saviem superaugstajiem nodokļiem, bet ir tieši pretēji!?

Labi, varbūt viņi ir ilgstoši dzīvojuši augstu nodokļu tradīcijās (Zviedrija, Dānija), un sabiedrība pārdala lielu daļu no labumiem un mazliet izlīdzina situāciju. Bet katrā ziņā mēs nevaram teikt, ka zems nodokļu līmenis obligāti veicina labu uzplaukumu ekonomikā. Tā diemžēl nav. Tas, ka Bulgārijā ir zemākais IIN nenozīmē, ka tā ir bagātāka par Latviju. Tā diemžēl ir vēl nabadzīgāka par Latviju.

Jau pieskārāmies, ka Latvijas tautas aizbraukšana ir liela problēma. Bet nekādas efektīvas atpakaļsaukšanas programmas nav.

Tāpēc mans priekšlikums daudzu gadu garumā, ko neesmu varējis "izsist" caur valdību, ir jau minētā pirmā mājokļa pirkšanas atbalstīšana, tas dod handikapu. Un tas ir instruments, ko var ātri ieviest. Banka jums prasa 20-30 procentus sava ieguldījuma, kā jaunam cilvēkam nav un nebūs. Arī Komercbanku asociācija to atzīst kā variantu, kas atdzīvinātu rezidentu kreditēšanu, ir gatavi sadarboties. Valsts garantētu 20-25% no kredīta konkrētai cilvēku kategorijai, kas pērk pirmo īpašumu. Viņiem šī laimīgā kārts - iespēja tiktu dota vienu reizi. Angļu sakšu zemēs ir grantu sistēma, ka katram pirmajam pircējam ir paredzēta konkrēta granta summa, par kuru samazina viņa iemaksu daļu. Tas būtu reāls ieguldījums arī no Latvijas aizbraukušo atgriešanai dzimtenē. Savulaik koalīcijā jau bijām panākuši, ka tiktu atrasti 36 miljonus latu, lai iedarbinātu šo programmu. Bet Finanšu ministrija ar finanšu ministru Repši to noraka. Protams, bija spriegs laiks budžetam - 2009. gads, bet šie miljoni būtu labs iesākums, kas varētu kaut ko labu veicināt.

Netirgosim uzturēšanās atļaujas un garantēsim mājokļa iegādi!

Ja jūs atkal būtu finanšu ministrs, ko es jums gandrīz vai novēlētu, ko jūs darītu, sakārtotu visupirms?

Es neredzu brīnumus, jo mēs esam maza daļa no liela organisma - Eiropas Savienības, un es piekrītu pašreizējam valdības un centrālās bankas kursam, ka nedrīkstam novirzīties no eirozonas mērķa. Cita lieta, vai mēs tur iestāsimies. Mēs daudz ko nezinām no mums neatkarīgu iemeslu dēļ. Bet jādod finanšu tirgiem pasaulē signāls, ka stingri turamies pie savas apņemšanās un līdz 2013. gada vidum, kad acīmredzot būs skaidrs, kas notiks ar eirozonu, kursu nemainām. Jo pretējā gadījumā, ja sākam vaidēt, ka ar eiro slikti, labāk taisīsim budžeta deficītu, kā uz to reaģēs mūsu parādu pārfinansētāji? 2013. gadā Latvijai jāsāk atdot jau nopietnas pamatsummas. Tā būtu slikta zīme, kas uzsistu cenu augstāk.

Otra lieta ― ļoti aktīviem jābūt finanšu ministram un premjeram Eiropas Savienības līmenī, Padomes līmenī. Kas attiecas uz Latvijas likumdošanas līmeni, noteikti ieviest pirmā mājokļa programmu un izbeigt Šengenas atļauju (par ieguldījumiem Latvijā), kas ļauj brīvi braukāt pa Eiropu, tirgošanu.

Mēs vēl piedāvājam, ka var atstāt šo atlaidi par 100 000 latu ieguldījumu subordinētajā kapitālā, uzņēmumu kapitālā. Tajās valstīs, kuras bieži min kā piemēru, kā Šveice, viņiem ir noteikti kritēriji, ka uzturēšanās atļaujas dod uzņēmējiem, kuri iegulda naudu, rada darba vietas, un to uzrauga katru gadu. Un, ja neizpilda prasību, tad viņam atņem atļauju. Tas ir mehānisms, kā piesaistīt investīcijas no trešajām valstīm, lai tas dod kādu labumu valstij.

Ja mēģinātu tagad mainīt šo Šengenas atļauju sistēmu, būtu liels politisks spiediens, lai tā nenotiktu. Ir virkne uzņēmēju un bizness, kas no tā pelna.

Darījumu nodokli par nekustamo īpašumu vajadzētu nevis 2%, bet 7% vienam kārtīgam miljona latu īpašumam. Ja pērkat biznesa telpas, rūpnīcai, lūdzu, tur nevajag lielu nodokli, tas kaut ko attīsta. Bet, ja pērkat īstenībā ilgtermiņa patēriņa preci, kāds ir mājoklis, lūdzu, maksājiet! Nav jāizgudro jauns velosipēds. Tā ir angļu pieredze, arī franču - uzlikt lielāku nodokli šajā laikā dažādā veidā tiem, kas vairāk spēj patērēt un kas ir turīgāki.

Ja valdība varētu raidīt signālu, ka tā rūpējas pirmām kārtām par saviem pilsoņiem, tas būtu ļoti labi. It īpaši tagad, kad nākam ārā no krīzes, lai arī, iespējams, būs krīzes otrais vilnis. Ja valdība spētu konsolidēt sabiedrību ar konkrētiem pasākumiem, kas mazliet uzlabo tai apstākļus, tas dotu cerību šeit dzīvot un strādāt.

Latvijā ļoti samilzusi ēnu ekonomika – lai krīzē izdzīvotu, liela daļa izmantoja visu, kas nav aizliegts, un nesmādēja arī liegto. Tagad vajadzētu atgriezties saulītē, bet kā to izdarīt?

Daudzu aplokšņu saņēmēju dzenāšana nav izšķirošais, kas ienesīs valsts kasē vairāk naudas. Ir jākoncentrējas uz lielajiem nodokļu maksātājiem, kuriem savulaik VID izveidoja pat atsevišķu pārvaldi. Tur atrodas lauvas tiesa iespējami nenomaksāto nodokļu. Un otra lieta – jābūt stingrībai uz robežas. Kad biju finanšu ministrs, mums bija līgums ar angļu kompāniju Crown Agents, kas palīdzēja, un situācija krietni uzlabojās. Iespējams, tagad jāatgriežas pie tāda paša principa. Tas taču nebūtu milzīgs kauns mazai valstij – aicināt talkā, lai uzlabotu muitas darbu, no kā atkarīgi daudzu pārējo nodokļu ieņēmumi. Robežai jātop daudz caurspīdīgākai.

Un visbeidzot - kad Latvija sasniegs ES vidējo dzīves līmeni?

Patlaban es tādu datumu neredzu, tāpēc, ka krīze īstenībā padara relatīvi veiksmīgākās valstis labākas, nākotnē vēl konkurētspējīgākas, jo daudz darbaspēka aizplūst uz šīm valstīm (ne tikai no Latvijas). Ja nestabilitāte Eiropas Savienībā netiks kaut kā līdzsvarota, lielās valstis – Vācija, Francija, Lielbritānija - jebkurā gadījumā iegūs labāko darbaspēku. Viņiem būs labākās darba vietas ar labāko atalgojumu. Attiecībā pret daudzām perifērijas valstīm (es nedomāju ģeogrāfiski) tās kļūs vēl turīgākas. Līdz ar to vidējais līmenis celsies uz augšu un perifērijā palikušie atpaliks vairāk.

Vai esam lemti dzīvei mūžīgā perifērijā?

Mēs varētu pacīnīties, lai tā nebūtu. Bet tad par to Eiropas Savienības līmenī ārpolitiski ir jārunā, ka, esot brīvai darbaspēka kustībai un citām brīvībām, nevaram pieļaut, ka viss labākais tiek koncentrēts labākajās vietās, vienlaikus nacionālo politiku īstenošanai nepārdalot caur ES budžetu vairāk par 1% no IKP.

Gribu jums novēlēt ne tikai Latvijas finanšu ministra amatu, bet varbūt kādu ES komisāra portfeli! 

Kopējais nodokļu slogs atsevišķās ES valstīs (% pret IKP) 2010. gadā

Beļģija

43,9

Bulgārija

27,3

Čehija

33,8

Dānija

47,6

Vācija

38,1

Igaunija

34,2

Francija

42,5

Latvija

27,3

Lietuva

27,1

Polija

31,8

Rumānija

27,2

Slovākija

28,1

Somija

42,1

Ungārija

37,7

Zviedrija

45,8

Lielbritānija

35,6

Īrija

28,2

Avots : Eurostat

Darbaspēka nodokļu lielums ES valstīs (%) 2010. gadā

Beļģija

42,5

Bulgārija

24,4

Čehija

39

Dānija

34,8

Vācija

37,4

Igaunija

37

Francija

41

Latvija

32,5

Lietuva

31,7

Polija

30,1

Rumānija

27,4

Slovākija

32

Somija

39,3

Ungārija

39,4

Zviedrija

39

Lielbritānija

25,7

Īrija

26,1

Avots : Eurostat

Vidējie patēriņa nodokļi (PVN) ES valstīs (%) 2010. gadā

Beļģija

21,4

Bulgārija

22,8

Čehija

21,1

Dānija

31,5

Vācija

19,8

Igaunija

25,6

Francija

19,3

Latvija

17,3

Lietuva

18,2

Polija

20,2

Rumānija

18,9

Slovākija

17,7

Somija

25,2

Ungārija

27,2

Zviedrija

28,1

Lielbritānija

18,4

Īrija

21,6

Avots : Eurostat

Vidējais kapitāla nodokļu lielums (NĪN, NĪ darījumu nod. u.c.) ES valstīs (%) 2010. gadā

Beļģija

29,5

Čehija

16,7

Vācija

20,7

Igaunija

9,1

Francija

37,2

Latvija

7,4

Lietuva

6,8

Polija

20,5

Slovākija

15,9

Somija

28,4

Ungārija

17,5

Zviedrija

34,9

Īrija

14

Avots : Eurostat

Iet atpakaļ