Ar kolektīvu indulgenci par okupācijas grēku atlaišanu, kas turklāt tapusi bez vēlētāju dota pilnvarojuma, mēs savas sabiedrības nākamajām paaudzēm raidām skaidru signālu, ka par smagiem komunistiskā režīma noziegumiem nevienam nav jānes pat morāla atbildība. Mēs radām mānīgu iespaidu, ka rīcībai neseko atbildība jeb cēloņiem sekas, taču tāda attieksme nevar nest augļus ilgtermiņā nevienai no okupācijas smaguma sašķeltās sabiedrības pusēm.

Vadoties no šādas attieksmes, man nekad nav bijusi izprotama nedz "Vienotības", nedz arī Zatlera Reformu partijas vēlme par katru cenu no "Saskaņas centra" panākt okupācijas fakta atzīšanu, pat ja tas neatrisina nevienu no okupācijas seku radītajām problēmām.

Lai saprastu, kam ir jāizjūt vismaz morālā atbildība par Latvijas teritorijā teju piecdesmit gadu laikā notikušo, ir nepieciešams veikt zināmu okupācijas laika „auditu". Kaut vai tādēļ, lai mūsu pašu jaunieši, kas auguši jau pēcpadomju laikā, labās ārzemju skolās gājuši un ārvalstu uzņēmumos strādājuši, spētu saprast, ka padomju okupācija nav vienas dienas fakts. Tā sākās 1940.gada 17.jūnijā un ar dažu gadu pārtraukumu nacistu okupācijas laikā turpinājās līdz 1991.gada 21.augustam. Krievijas, kas pārņēma PSRS saistības, armija Latviju atstāja vien 1994.gada 31.augustā.

Lasīt visu rakstu Ir.lv.