Lindermana/Ušakova radikāļiem, piesaistot nekontrolētus, taču gana iespaidīgus līdzekļus reklāmas kampaņai, ir izdevies paveikt vērā ņemamu darbu sabiedrības šķelšanā. Gandrīz 200 000, parakstoties par referenduma sasaukšanu, kura mērķis būtu noteikt krievu valodu kā otru valsts valodu, pauduši vēlmi mainīt Latvijas valsts konstitucionālos pamatus. Tātad cilvēki ir kļuvuši par pilsoņiem valstī, kuras konstitucionālos pamatus neatzīst.

Naturalizācija bez integrācijas rada valsts dezintegrācijas riskus. Vācijas integrācijas pamatnostādnēs, piemēram, teikts: „Sabiedrība nespēj ilgi izturēt iekšēju sašķeltību, kuru rada kultūru atšķirības. Runāt vienā valodā un pieņemt uzņemošās sabiedrības pamatvērtības ir pamatprasība, lai saglabātu sociālo saliedētību."

Taču mums jāapbruņojas ar pacietību un skaidru sapratni, ka neviena cita valsts pasaulē XX gadsimtā nepiedzīvoja tik lielu un mākslīgu nacionālā sastāva maiņu, kā Latvija un Igaunija to piecdesmit gadu okupācijas laikā. Tāpēc ir vajadzīgs laiks, pacietība un neatlaidība, lai veidotos kopīga nacionāla identitāte, kuras pamats ir latviešu valoda un kultūrtelpa, demokrātiskās vērtības, kopīga, uz patiesiem faktiem balstīta vēsturiskā atmiņa.

Ir jāturpina nostiprināt latviešu valodu, lai būtu kopējais pamats saliedētai sabiedrībai - stiprai nacionālās piederības un demokrātiskās līdzdalības kopienai. Jo demokrātija ir komunikācijas kopiena. Ja nav kopēja pamata, tā ir sašķelta. Latviešu atbildība pret valodu nozīmē, ka nedrīkst pakalpīgi pāriet uz krievu valodu, sajūtot, ka sarunu biedra valoda nav tik tekoša. Jo kur tad krievvalodīgie iemācīsies latviešu valodu, ja ne Latvijā.

Lasīt visu rakstu Ir.lv