Intervija ar Gaidi Bērziņu: Tieslietu ministrs sola reformas
27.02.2012 10:52
LA, Artis Drēziņš, Tieslietu ministrs sola reformas (27.02.2012)
Intervija saīsināti:
Turpinot tematu par gauso tiesvedību Latvijā, uz sarunu aicināju tieslietu ministru Gaidi Bērziņu.
– Mūsu tiesību sistēma ir jauna. Mēs ejam, pat skrienam līdzi laikam. Tāpēc var piekrist, ka reizēm, ieviešot jaunas formas, mēs pazaudējam kaut ko no satura. Taču sistēmu visu laiku pilnveidojam, ņemot vērā arī Eiropas Savienības prasības. Piemēram, Cilvēktiesību tiesas sakarā – no turienes bieži ir spriedumi ar atziņām, kas līdz šim Latvijas praksē varbūt nav bijušas aktuālas. Un, kad ir konkrēta lieta, tad mūsu tiesību sistēma mēģina pielāgoties. Latvijas tiesību sistēmai ir divdesmit gadu, no kuriem pirmos piecus var atmest, jo tās bija padomju sistēmas paliekas. 90. gadu vidū atjaunojām Civillikumu – divi trīs gadi pagāja, līdz sapratām, kā tas strādā praksē.
– Tomēr, kā saka tieslietu speciālisti, tiesu sistēmas Eiropas Savienības valstīs nav vienādas, ir gan atšķirīgas likumu normas, gan tiesu prakse. Piemēram, pierādījumu pietiekamības vērtēšanā.
– Protams, ir normas, kas ir vērtējamas. Ja runājam par krimināltiesību jomu, tad to salīdzinātu ar pusaudzi, kas strauji aug. Pēdējā laikā daudz domājam par kriminālsodu politikas maiņu, virkne grozījumu projektu jau ir Saeimā. Sabiedrībā joprojām dominē viedoklis, ka par jebkuru zādzību, arī par ievārījuma burciņu, cilvēkam jāsēž cietumā pēc principa – jo ilgāk, jo labāk. Bet kāds tad ir soda mērķis? Atturēt personu no atkārtota nozieguma izdarīšanas pēc soda izciešanas. Jautājums: vai mūsu soda politika un vide, kurā tiek izciests sods, sekmē šī mērķa sasniegšanu? Domāju, ka lielā daļā gadījumu nesekmē. Pētījumi liecina, ka cietumsodu garums Eiropā vidēji ir ap diviem gadiem, kamēr Latvijā – ap sešiem gadiem.
– Ko darīt, ja cilvēki nebaidās no soda? Dekriminalizēsim sīkās zādzībās? Cilvēki zags vēl vairāk...
– Ja pensionāram trolejbusā nozog maciņu, es kā ministrs un pilsonis nevaru pateikt, ka tas ir maznozīmīgi. Jautājums ir par to, kāds ir soda mērs un kā šo sodu izpilda? Manuprāt, jāmaina sabiedrības domāšana un jāveicina soda veids – piespiedu darbs.
– Kā iecerēts cīnīties ar apsūdzēto un arī advokātu "slimošanas" sērgu, kas kavē tiesas procesus un ievelk tiesvedību gadiem?
– Sadarbībā ar Veselības aizsardzības ministriju strādājam pie tā, lai darba nespējas lapā būtu konkrētākas norādes par cilvēka veselības stāvokli. Tad tiesa objektīvi varētu novērtēt un saprast, vai cilvēka neierašanās tiesā ir attaisnojama vai nav. Bet nav jau izslēgts, ka ārsts ieraksta darba nespējas lapā to, kā nav. Tiesnesim jau atliek tikai ticēt.
– Vai pašiem tiesnešiem nav jākļūst stingrākiem?
– Jā. To esmu tiesnešu sapulcēs vairākkārt uzsvēris. Piemēram, praksē redzams, ka ir tiesas, kas naudas sodus par neattaisnotu neierašanos uz tiesu piemēro bieži, bet ir tiesas, kur attieksme ir piedodoša. Es biju tas, kas Saeimā iniciēja likuma grozījumus, ka naudas sodi tiek palielināti. Vēl norādām, ka visos gadījumos, kuros iespējams, jātiesājas rakstiski.
– Ir viedoklis, ka tiesvedības garuma problēma nav tik daudz likumdošanā, cik sabiedrības apziņā.
– Tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas. Par katru pārkāpumu jau nav jāvēršas tiesā. Tāpēc, lai liktu cilvēkiem padomāt, ieviestas tiesu nodevas. Virknē lietu kategoriju tās ir pietiekami lielas, bet, piemēram, administratīvajos procesos tās, manuprāt, ir par mazu. Domāju, ka tiesas varētu atslogot arī mediācijas kā ārpustiesas strīdu izskatīšanas procesa ieviešana atsevišķu kategoriju civilstrīdos. Kāpēc, piemēram, divi komersanti, kuri kaut ko nevar sadalīt, nevarētu vispirms iet pie mediatora un mēģināt vienoties? Ja nevar, tad lai iet uz tiesu un par to arī maksā – un nevis simboliski, bet labi maksā. Bet sabiedrībai domāšana jāmaina arī kopumā, nevis tikai šādos atsevišķos gadījumos.