Mūsu cilvēki

Laura Dabare

Apvienības "Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK Jaunatnes nodaļas priekšsēdētāja.

Roberta Zīles blogs

Dzintara Rasnača mājaslapa

Romāna Naudiņa mājaslapa

Latvijas Okupācijas muzejs

Eiropas Banku savienība - iespēja no jauna izvērtēt pieredzi ar "Parex" glābšanu

17.09.2012 18:05

Video: Fragments no intervijas LNT raidījumā 900" 17.09.2012.

Raksts publicēts portālā "Delfi" 15.09.2012.

“Ideja, ka mēs varam plaukt vienatnē, ir kļūdaina,” tā Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu šonedēļ atzina Eiropas Parlamenta deputātiem savā ikgadējā paziņojumā par stāvokli Eiropas Savienībā. Un piedāvāja virkni ideju virzībai uz federalizētāku Eiropu, ieskaitot t.s. Banku savienības izveidi. Pagaidām gan Eiropas Komisijas oficiālajā piedāvājumā uzsvars tiek likts uz pirmo no tās elementiem - Eiropas Uzraudzības iestādi jeb vienoto eirozonas banku uzraugu. Taču tālākajos plānos ietilpst arī vienota eirozonas noguldījumu apdrošināšanas fonda izveide, kas eirozonas noguldītājiem liks justies daudz drošāk, nekā patlaban, kad viņu noguldījumus garantē atsevisķas dalībvalstis.

Ieplānotā Uzraudzības iestāde ir bijis arī priekšnoteikums tam, lai Eiropas Stabilitātes mehānisms jeb 500 miljardu lielais eirozonas ilgtermiņa glābšanas fonds (pret kura legalitāti pēdējos šķēršļus šonedēļ noņēma Vācijas konstitucionālā tiesa, lemjot, ka tas ir saderīgs ar valsts likumdošanu), nepieciešamības gadījumā, varētu nākotnē sniegt finansiālu atbalstu arī grūtībās nonākušajām eirozonas bankām.

Rezultāts varētu būt labāk funkcionējoša eirozonu, kurā bankas, to klienti un, pats galvenais, dalībvalstis var justies drošāk par savu nākotni. Lai arī, protams, var vainot atsevišķas valstis par to, ka tās pirmskrīzes laikā uzaudzēja parādus, jāsaprot, ka daudzās valstīs tieši banku problēmas izraisīja valstu maksātspēju, kuru plašākā griezumā šodien pazīstam kā eirozonas krīzi.

Latvijas pieredze

Ko nozīmē mazai valstij atrasties pa vidu globalizētai finanšu plūsmai bez iespējām saņemt tiešu palīdzību banku krīzes gadījumā, skaidri rāda Latvijas pieredze ar "Parex" bankrotu un sekojošu nepieciešamību tās glābšanai viena gada valsts budžeta ietvaros iztērēt miljardu latu jeb apmēram piekto daļu no tā kopējā apjoma. Lai arī šonedēļ Eiropas Parlamentā Latvija tika kārtējo reizi pieminēta kā krīzes pārvarēšanas pozitīvais piemērs - šoreiz no Eiropas Parlamenta Eiropas Tautas partijas grupas vadītāja Džozefa Daula puses, jebkurš Latvijas iedzīvotājs, kurš šo "veiksmi" izjuta uz savas ādas, varētu atļauties būt citās domās. Līdzīgi kā, piemēram, Eiropas Parlamenta sociāldemokrātu grupas vadītājs Hanness Svoboda, kurš pamatoti aizrādīja, ka Latvija par savu "veiksmes stāstu" ir samaksājusi ar ievērojamas iedzīvotāju daļas emigrāciju. (Lai cik ciniski neizklausītos, dažiem citiem šīs fakts dod iespēju no iedzīvotāju aizbraukšanas cietušās ES valstis pazemot vēl vairāk - piemēram, britu liberāļu līderis Endrjū Dafs ierosināja samazināt šo valstsu pārstāvju skaitu Eiropas Parlamentā!).

Atgādināšu, ka Eiropas Centrālā banka Latvijas krīzes laikā (pēc tam, kad no "Parex" aizplūda nerezidentu depozīti 1,8 miljardu eiro vērtībā) atteicās ar Latvijas Banku veikt valūtu mijmaiņas darījumus (swap deals). Ja tas būtu noticis, Latvija nebūtu pieredzējusi likviditātes krīzi un līdz ar to tik lielu ekonomikas kritumu, bezdarbu un iedzīvotāju aizbraukšanu. Atbildot uz manu rakstisko jautājumu par to, kāpēc Zviedrija un Dānija (abas ne-eirozonas valstis, lai gan Dānija, līdzīgi, Latvijai, ir pievienojusies t.s. Valūtas kursu mehānismam 2 - būtisks solis uz iestāšanos eirozonā) saņēma šādu atbalstu, kamēr Latvija nē, ECB prezidents Mario Dragi apelēja pie tā, ka Zviedrija ir sistēmiski svarīga valsts, savukārt Dānija esot ļāvusi svārstīties savas nacionālās valūtas kursam pret eiro pieļaujamā 15% koridora robežās, kamēr Latvijas Banka - tikai 1% koridora robežās!

Virkne neskaidrību

Līdz ar to ir saprotams, ka vismaz teorētiski, ja Latvija būtu eirozonā un Banku savienība būtu pilnvērtīgi sākusi darboties, situācija problēmu gadījumā ar kādu no Latvijas komercbankām būtu daudz pozitīvāka un, domājams, krīze tik tiešām varētu tikt pārvarēta veiksmīgi šī vārda patiesajā nozīmē. Depozīti no Latvijas bankām tik strauji nemuktu, jo noguldītāju pārliecība par noguldījumu drošību, pateicoties eirozonas centrālajam garantiju fondam, būtu lielāka, un likviditātes krīzes gadījumā talkā nāktu Eiropas Stabilitātes mehānisms.

Protams, pastāv virkne neskaidru jautājumu, kā Eiropas Banku savienība ar visu banku glābšanas mehānismu darbosies praksē. Piemēram, Igaunijas situācijā, kura jau ir eirozonā. Gandrīz visas Igaunijas komercbankas (tāpat kā vairums Latvijas) ir Zviedrijas banku meitasuzņēmumi, kura nav eirozonā. Vai centralizētā noguldījumu apdrošināšana segtu to depozītus? Nākamais jautājums - kas notiek ar to eirozonas banku meitasbanku depozītiem, kuras darbojas ne-eirozonā? Tāpat ir parādījusies ideja, ka Eiropas Uzraudzības iestāde (acīmredzot tā būs Eiropas Centrālā banka) varētu uzraudzīt ne tikai eirozonas, bet visas ES bankas. Tādā gadījumā iznāktu, ka noteikumi, līdzīgi kā jau tagad pastāvošie par noguldījumu līdz zināmai summai pilnīgu segšanu, tiek uzstādīti centralizēti, bet krīzes gadījumā ne-eirozonas valstīm jātiek galā pašām ar saviem ierobežotajiem garantiju fondiem, vai arī kārtējo reizi jāņem nauda no nodokļu maksātājiem samazinātu algu vai paaugstinātu nodokļu veidā.

Nevienlīdzīga konkurene

Būtu svarīgi arī saprast, ko Latvijai un ne-eirozonas banku sektoram kopumā nozīmētu palikšana ārpusē. Eirozonā atrodošās bankas nākotnē būs labāk kapitalizētas, saņemot centrālu atbalstu, un zonas dalībvalstīm ne tikai nebūs jāsatraucas, ka to bankas varētu nonākt grūtībās, bet pat gadījumā, ja kādu banku piemeklē Krājbankas liktenis, tām no savas kabatas nebūs jāsedz kompensācijas noguldītājiem - par to parūpēsies solidārais eirozonas noguldījumu garantiju fonds. Modelējot tālāk scenārijus, var spekulēt, ka skandināvu un citas ne-eirozonas bankas, arī ārpus eirozonas kluba, lai cīnītos ar labi kapitalizētajām eirozonas bankām, izdomā sakoncentrēt spēkus un tāpēc pamet Austrumeiropas, tajā skaitā Latvijas tirgu pavisam. Jau tagad zviedru banku kredītportfeļi Latvijā konstanti samazinās. Arī valstij piederošajām bankām, esot ārpus eirozonas, neklātos viegli. Lai arī ir pāragri zīmēt drūmākos scenārijus, neatrašanās eirozonā Latvijai un citām Austrumeiropas valstīm varētu nozīmēt īslaicīgu banku vakuumu, kurš gan ātri tiktu aizpildīts ar citas ģeopolitiskās izcelsmes bankām.

Piemēram, biznesa presē varam lasīt, ka Krievijas valstij piederošā "Sberbank" ar visai trāpīgo moto - “vienmēr blakus” - sāk iekarot aizvien jaunus tirgus Austrumeiropā. Tikmēr mūsu pašu laikraksts "Diena" raksta, ka “Latvijā ieplūst bijušo PSRS valstu investīciju jaunais vilnis” un tā kā “NVS valstīm esam tuvākais rietumu kaimiņš,” Krievijas un citu valstu “interešu un naudas klātbūtne šeit” esot tikai “saprotama”. Jau tagad puse no nebanku noguldījumiem Latvijas bankās nāk no nerezidentiem un pēdējā gada laikā tieši šie noguldījumi ir pieauguši par teju trešdaļu, kamēr rezidentu noguldījumi samazinās. Kas, protams, nozīmē, ka krīzes gadījumā Latvijai ne tikai nāktos no savu nodokļu maksātāju naudas segt savu iedzīvotāju noguldījumus (kas ekonomikai kopumā nenodarītu tik milzīgu kaitējumu, jo nauda tomēr paliktu Latvijā), bet nerezidentu noguldījumus, faktiski izputinot savus iedzīvotājus.

Līdz ar to ir jāatzīst, ka papildus publiski jau piesauktajiem argumentiem par to, ko Latvijai nozīmētu neatrašanās eirozonā, ir jāņem vērā arī šī soļa sekas jaunās Banku savienības kontekstā. Piedāvājums ne-eirozonas valstīm pievienoties vienotajai banku uzraudzības iestādei diezin vai ir mierinājums Latvijai, ņemot vērā, ka tas nenodrošinās ne tiešu finansiālu palīdzību ne-eirozonas banku sektoram, ne arī nodrošinās, ka mūs sadzirdēs, jo Eiropas Centrālās bankas padomē ir tikai eirozonas valstis.

Iet atpakaļ